Kas ir stagflācija?
Saturs
Ievads
Kas ir stagflācija?
Stagflācija un inflācija
Kāpēc rodas stagflācija?
Kā var apkarot stagflāciju?
Kā stagflācija var ietekmēt kriptovalūtu tirgu?
Stagflācija 1973. gada naftas krīzē
Secinājums
Kas ir stagflācija?
SākumsRaksti
Kas ir stagflācija?

Kas ir stagflācija?

Iesācējiem
Publicēts May 20, 2022Atjaunināts Jun 8, 2022
7m

Īsumā

Stagflācija rodas tad, ja ekonomikā veidojas augsts bezdarba līmenis apvienojumā ar stagnāciju vai negatīvu attīstību (recesiju) un cenu pieaugumu (inflāciju). Pastāv dažādas stratēģijas recesijas un inflācijas individuālai apkarošanai, taču abu šo procesu pretrunīguma dēļ stagflāciju ir grūti kontrolēt.


Ievads

No vienas puses – ekonomikas stagnāciju vai negatīvu attīstību var risināt, palielinot naudas piedāvājumu, lai uzņēmumi varētu lētāk aizņemties naudu (ar zemākām procentu likmēm). Lielāks pieejamais naudas apjoms izraisa paplašināšanos un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos, kas var efektīvi novērst vai apkarot recesiju.

Turpretī ekonomisti un politikas veidotāji nereti cenšas ierobežot pieaugošo inflāciju, samazinot naudas piedāvājumu, lai tādējādi palēninātu ekonomiku. To var paveikt, paaugstinot procentu likmes, lai naudas aizņemšanās izmaksātu dārgāk. Uzņēmumi un patērētāji mazāk aizņemas un mazāk tērē, un samazinātā pieprasījuma dēļ cenu pieaugums apstājas.

Tomēr stagflācijas gadījumā nākas saskarties ar sliktāko no abiem scenārijiem – recesiju apvienojumā ar augstu inflāciju. Apskatīsim detalizēti, kas ir stagflācija, kādi ir tās biežākie iemesli un iespējamie risinājumi.


Kas ir stagflācija?

Stagflācija ir makroekonomikas jēdziens, kuru 1965. gadā pirmoreiz pieminēja Lielbritānijas politiķis un finanšu ministrs Īans Makleods (Iain Macleod). Šis vārds apvieno terminus stagnācija un inflācija, raksturojot ekonomiku ar minimālu vai negatīvu izaugsmi un augstu bezdarba līmeni apvienojumā ar pieaugošām patēriņa cenām (inflāciju).

Tipiskie ekonomikas kontroles pasākumi, kas tiek izmantoti katra stāvokļa atsevišķai apkarošanai, var pasliktināt otru aspektu, tāpēc valdībām un centrālajām bankām stagflācijas apkarošana sagādā grūtības. Parasti augsts nodarbinātības līmenis un pozitīva attīstība korelē ar inflāciju, taču stagflācijas gadījumā tā nav. 

Ekonomikas izaugsmi parasti mēra pēc valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), kas ir tieši saistīts ar nodarbinātības līmeni. Ja IKP rādītāji pasliktinās un inflācija palielinās, smaga stagflācija var izraisīt plašāku finanšu krīzi.


Stagflācija un inflācija

Kā redzējām, stagflācija ir inflācijas un ekonomikas stagnācijas vai negatīvas attīstības apvienojums. Lai gan inflāciju var definēt dažādos veidos, tā parasti ir saistīta ar preču un pakalpojumu cenu pieaugumu. Inflāciju varētu raksturot arī kā valūtas pirktspējas samazināšanos. 


Kāpēc rodas stagflācija?

Īsumā – stagflācija rodas tad, ja naudas pirktspēja samazinās, kamēr ekonomika palēninās un preču un pakalpojumu piedāvājums sarūk. Konkrētie stagflācijas iemesli ir atkarīgi no vēsturiskā konteksta un atšķirīgiem ekonomikas traktējumiem. Pastāv dažādas teorijas un viedokļi, kas skaidro stagflāciju, tostarp monetārisma teorija, Keinsa ekonomikas teorija un jaunie klasiskie modeļi. Apskatīsim vēl dažus piemērus.

Monetārās un fiskālās politikas sadursme

Centrālās bankas (piemēram, ASV Federālo rezervju sistēma) kontrolē naudas apjomu, tādējādi ietekmējot ekonomikas procesus. Šīs kontroles darbības sauc par monetāro politiku. Valstu valdības arī tieši ietekmē ekonomiku, izmantojot izdevumu un nodokļu politiku jeb fiskālo politiku. Tomēr, saduroties fiskālajai un monetārajai politikai, var strauji veidoties inflācija un palēnināties ekonomikas attīstība. Jebkura politiku, kas mazina patērētāju izdevumus, kombinācija ar naudas piedāvājuma palielināšanos var izraisīt stagflāciju.
Piemēram, valdība varētu paaugstināt nodokļus, kā rezultātā iedzīvotāju tēriņiem pieejamie ienākumi samazināsies. Vienlaikus centrālā banka varētu iesaistīties kvantitatīvajā mīkstināšanā ("naudas drukāšanā") vai samazināt procentu likmes. Šāda valdības politika negatīvi ietekmētu izaugsmi, bet centrālā banka palielinātu naudas piedāvājumu, kas bieži vien izraisa inflāciju.

Bezseguma valūtas ieviešana

Agrāk vairumā lielāko ekonomiku nacionālās valūtas tika piesaistītas zeltam. Šo mehānismu sauc par zelta standartu, taču pēc Otrā pasaules kara tas tika lielā mērā atmests. Atsakoties no zelta standarta un aizstājot to ar bezseguma valūtu, tika likvidēti jebkādi ierobežojumi attiecībā uz naudas piedāvājumu. Lai arī tas varētu atvieglot centrālo banku darbu ekonomikas kontrolē, tas apdraud inflācijas līmeni, izraisot cenu paaugstināšanos.

Piegādes izmaksu palielināšanās

Stagflāciju var izraisīt arī straujš preču un pakalpojumu ražošanas izmaksu pieaugums. Šī saistība īpaši attiecas uz enerģiju un ir pazīstama kā piedāvājuma šoks. Patērētāji arī cieš no enerģijas cenu pieauguma, ko parasti izraisa naftas cenas.

Ja preču ražošana izmaksā vairāk un cenas paaugstinās, un patērētājiem ir mazāk tēriņiem pieejamo ienākumu, jo ir paaugstinājušās apkures, transporta un citas ar enerģiju saistītas cenas, pastāv lielāka iespējamība, ka veidosies stagflācija.


Kā var apkarot stagflāciju?

Stagflācija tiek apkarota, izmantojot fiskālo un monetāro politiku. Tomēr konkrētā politika ir atkarīga no ekonomikas doktrīnas. 

Monetāristi

Monetāristi (ekonomisti, kas uzskata, ka svarīgākais ir kontrolēt naudas piedāvājumu) apgalvo, ka vissvarīgāk ir kontrolēt inflāciju. 

Šajā gadījumā monetāristi vispirms samazinātu naudas piedāvājumu, kas savukārt samazinātu kopējos tēriņus. Tā rezultātā samazinātos pieprasījums un preču un pakalpojumu cenas pazeminātos. Tomēr negatīvās sekas ir tādas, ka šī politika neveicina izaugsmi. Izaugsme būtu jāstimulē vēlāk, izmantojot vaļīgāku monetāro politiku apvienojumā ar fiskālo politiku.

Ekonomisti, kas akcentē piedāvājumu

Vēl viena pieeja ir palielināt ekonomikā piedāvājumu, samazinot izmaksas un uzlabojot efektivitāti. Enerģijas cenas kontrole (ja tā ir iespējama), investīcijas efektivitātē un ražošanas subsīdijas palīdz mazināt izmaksas un palielina kopējo piedāvājumu ekonomikā. Tas pazemina patēriņa cenas, stimulē saražotā preču un pakalpojumu apjoma palielināšanos un mazina bezdarba līmeni.

Brīvā tirgus risinājums

Daļa ekonomistu uzskata, ka efektīvākais stagflācijas risinājums ir atstāt to brīvā tirgus ziņā. Piedāvājums un pieprasījums galu galā noregulēs pieaugošās cenas, jo patērētāji nevarēs atļauties dārgās preces. Tas izraisīs pieprasījuma samazināšanos un pazeminās inflāciju. 

Brīvais tirgus arī efektīvi sadalīs darbaspēku un mazinās bezdarbu. Tomēr šī plāna veiksmīgai īstenošanai var būt nepieciešami vairāki gadi vai pat desmitgades, kuru laikā iedzīvotāji būs spiesti dzīvot nelabvēlīgos apstākļos. Kā savulaik teica Keinss: "ilgtermiņā mēs visi esam miruši".


Kā stagflācija var ietekmēt kriptovalūtu tirgu?

Precīzu stagflācijas ietekmi uz kriptovalūtām ir grūti paredzēt. Tomēr var izdarīt dažus pamata pieņēmumus ar nosacījumu, ka citi tirgus apstākļi paliek nemainīgi.

Minimāla vai negatīva attīstība

Ja ekonomika attīstās minimāli vai pat sarūk, veidojas stagnējoši ienākumu līmeņi vai pat to pazemināšanās. Šajā gadījumā patērētājiem ir mazāk naudas, ko ieguldīt. Tā rezultātā var samazināties kriptovalūtu iegādes apjomi un palielināties pārdošanas apjomi, jo mazumtirdzniecības investoriem būs nepieciešami līdzekļi ikdienas tēriņiem. Turklāt lēnāka vai pat negatīva ekonomikas izaugsme motivē lielos investorus samazināt augsta riska aktīvu krājumus, tostarp akcijas un kriptovalūtas.

Valdību veiktie pasākumi pret stagflāciju

Parasti valdība cenšas vispirms ierobežot inflāciju un tad risināt izaugsmes un bezdarba problēmu. Inflāciju var ierobežot, samazinot naudas piedāvājumu, piemēram, izmantojot procentu likmju palielināšanu.

Tas samazina likviditāti, jo cilvēki glabā savu naudu bankās, un aizņemšanās kļūst dārgāka. Paaugstinoties likmēm, augsta riska un lielas atdeves investīcijas kļūst mazāk vilinošas. Līdz ar to kriptovalūtu jomā pieprasījums un cenas varētu pazemināties gadījumā, ja procentu likmes paaugstinātos un naudas piedāvājums samazinātos.

Pēc sekmīgas inflācijas savaldīšanas valdība, visticamāk, vēlētos stimulēt ekonomikas izaugsmi. Tas parasti tiek darīts, izmantojot kvantitatīvo mīkstināšanu un procentu likmes pazemināšanu. Šādā gadījumā ietekme uz kriptovalūtu tirgiem, visticamāk, būtu pozitīva, jo naudas piedāvājums palielinātos.

Inflācijas palielināšanās

Daudzi investori apgalvo, ka Bitcoin var būt labs nodrošinājums pret inflācijas līmeņa paaugstināšanos. Palielinoties inflācijai, līdzekļu glabāšana bezseguma valūtā bez peļņas no procentiem samazinātu līdzekļu reālo vērtību. Lai no tā izvairītos, daudzi ir izvēlējušies Bitcoin, lai saglabātu savu pirktspēju ilgtermiņā un pat gūtu peļņu. Tas ir saistīts ar to, ka investori uzskata BTC par labu vērtības glabāšanas risinājumu tā ierobežotās emisijas un apjoma dēļ.

Vēsturiski šī risku ierobežošanas stratēģija varēja būt izdevīga investoriem, kuri gadu gaitā uzkrāja Bitcoin un citas kriptovalūtas. Jo īpaši tas attiecas uz inflācijas un ekonomikas izaugsmes periodiem un laiku pēc tiem. Tomēr kriptovalūtu kā nodrošinājuma izmantošana pret inflāciju varētu nebūt izdevīga īstermiņā, jo īpaši stagflācijas periodos. Turklāt jāņem vērā arī citi faktori, piemēram, pastiprināta korelācija starp kriptovalūtu un akciju tirgiem.


Stagflācija 1973. gada naftas krīzē

1973. gadā Naftas eksportētāju valstu organizācija (OPEC) noteiktai valstu grupai pasludināja naftas embargo. Šis lēmums tika pieņemts, reaģējot uz atbalstu Izraēlai Jomkipura karā. Dramatiski samazinoties naftas piedāvājumam, naftas cenas paaugstinājās, kā rezultātā veidojās piegādes ķēdes iztrūkumi un paaugstinājās patēriņa cenas. Tas izraisīja milzīgu inflācijas līmeņa pieaugumu.

Tādās valstīs kā ASV un Apvienotā Karaliste centrālās bankas pazemināja procentu likmes, lai veicinātu ekonomikas attīstību. Ar zemākām procentu likmēm var saņemt lētākus aizdevumus un cilvēki tiek motivēti tērēt, nevis taupīt. Tomēr ierastais inflācijas mazināšanas mehānisms ir palielināt procentu likmes, lai motivētu patērētājus taupīt.

Tā kā naftas un enerģijas cenas veido lielu daļu no patēriņa izdevumiem un procentu likmju pazemināšana pietiekami nestimulē ekonomikas izaugsmi, daudzas rietumvalstu ekonomikas piedzīvoja augstu inflāciju un stagnāciju.


Secinājums

Stagflācija ekonomistiem un politikas veidotājiem saistās ar unikālu situāciju, jo inflācija un negatīva attīstība parasti nenotiek vienlaicīgi. Stagnācijas apkarošanai izmantotie risinājumi bieži vien izraisa inflāciju, bet inflācijas apkarošanas stratēģijas var izraisīt lēnu vai pat negatīvu ekonomikas attīstību. Tāpēc stagflācijas laikā ir jāņem vērā makroekonomiskais konteksts un vairāki faktori, piemēram, naudas piedāvājums, procentu likmes, pieprasījums un piedāvājums, kā arī nodarbinātības līmenis.