Kas ir inflācija?
Satura rādītājs
Ievads
Inflācijas cēloņi
Inflācijas risinājumi
Inflācijas mērīšana ar cenu indeksu
Inflācijas priekšrocības un trūkumi
Noslēgumā
Kas ir inflācija?
SākumlapaRaksti
Kas ir inflācija?

Kas ir inflācija?

Published Nov 28, 2018Updated Jan 14, 2022
9m

Izskaidrosim katram saprotamā valodā

Vai tavi vecvecāki kādreiz ir stāstījuši, ka viņu jaunībā viss bija lētāks? Tam par iemeslu ir inflācija. To izraisa nevienmērīgs produktu un pakalpojumu piedāvājums un pieprasījums, kā rezultātā cenas paaugstinās.

Tam ir savas priekšrocības, tomēr kopumā pārāk liela inflācija ir slikta – kāda jēga taupīt naudu, ja rīt tās vērtība jau būs mazāka? Lai kontrolētu inflāciju apstākļos, kad tā kļūst pārmērīga, valdības izmanto dažādus pasākumus tēriņu ierobežošanai.


Saturs


Ievads

Inflāciju var definēt kā konkrētas valūtas pirktspējas samazinājumu. Tas ir ilgstošs preču un pakalpojumu cenas palielinājums ekonomikā.

Kamēr "relatīvās cenas izmaiņas" parasti nozīmē, ka ir palielinājusies tikai vienas vai pāris preču cena, inflācijas gadījumā cena palielinās gandrīz visām ekonomikā pieejamajām precēm un pakalpojumiem. Turklāt inflācija ir ilgtermiņa fenomens – cenu izmaiņām jābūt noturīgām, nevis gadījuma rakstura.

Vairumā valstu ik gadu tiek noteikts inflācijas rādītājs. Parasti inflāciju izsaka izmaiņu procentuālā apmērā – kā palielinājumu vai samazinājumu salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu.

Šajā rakstā apskatīsim dažādus inflācijas cēloņus, inflācijas mērīšanas metodes un ietekmi (kā pozitīvo, tā negatīvo) uz ekonomiku.


Inflācijas cēloņi

Pamata līmenī var minēt divus izplatītākos inflācijas cēloņus. Pirmkārt, tas ir faktiskā apgrozībā esošās valūtas daudzuma (piedāvājuma) straujš palielinājums. Piemēram, kad Eiropas konkistadori 15. gadsimtā pakļāva rietumu puslodi, zelta un sudraba stieņi ieplūda Eiropā un izraisīja inflāciju (piedāvājums bija pārāk liels).

Otrkārt, inflācija var rasties sakarā ar noteiktu īpaši pieprasītu preču nepietiekamu piedāvājumu. Tā rezultātā attiecīgo preču cena var strauji paaugstināties un ietekmēt arī pārējo ekonomiku. Tam var sekot vispārīgs cenu kāpums gandrīz visām precēm un pakalpojumiem.

Iedziļinoties aplūkosim dažādus notikumus, kas var izraisīt inflāciju. Izšķirsim pieprasījuma inflāciju, izmaksu inflāciju un ekonomikai organiski piemītošo inflāciju. Pastāv arī citas variācijas, tomēr šie ir galvenie inflācijas veidi, kādus nošķir Roberts Dž. Gordons savā "trīsstūra modelī".


Pieprasījuma inflācija

Pieprasījuma inflācija ir izplatītākais inflācijas veids, un to izraisa tēriņu pieaugums. Šajā gadījumā preču un pakalpojumu pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, un šī apstākļa dēļ paaugstinās cenas.

Lai to ilustrētu, iedomāsimies tirgu, kurā maiznieks tirgo savas preces. Nedēļā viņš var saražot aptuveni 1000 maizes klaipu. Viņam sokas labi, jo viņš katru nedēļu pārdod aptuveni šādu daudzumu klaipu.

Taču pieņemsim, ka pieprasījums pēc maizes strauji palielinās. Iespējams, ir uzlabojusies ekonomiskā situācija un pircēji var tērēt vairāk. Šādā gadījumā maiznieka produkcijas cena paaugstināsies.

Kāpēc? Jo mūsu maiznieks strādā ar pilnu jaudu, saražojot 1000 maizes klaipu. Nedz viņa darbinieki, nedz krāsnis fiziski nevar saražot vairāk par šo apjomu. Viņš varētu uzbūvēt papildu krāsnis un pieņemt darbā vairāk darbinieku, taču tam ir nepieciešams laiks.

Līdz tam brīdim ir jāapkalpo pārāk daudz pircēju, kuriem maizes klaipu nepietiek. Daļa pircēju būs gatavi maksāt par maizes klaipu vairāk, tāpēc ir dabiski, ka maiznieks attiecīgi paaugstinās cenu.

Iztēlosimies, ka ekonomiskās situācijas uzlabošanās ir izraisījusi palielinātu pieprasījumu ne vien pēc maizes, bet arī pēc piena, eļļas un vairākiem citiem produktiem. Tas ir raksturīgi pieprasījuma inflācijai. Cilvēki pērk arvien vairāk preču tā, ka pieprasījums pārsniedz piedāvājumu un cenas paaugstinās.


Izmaksu inflācija

Izmaksu inflācija veidojas tad, ja cenas paaugstinās izejmateriālu vai ražošanas izmaksu pieauguma rezultātā. Šīs izmaksas tiek tālāk "novirzītas" pircējam.

Atgriezīsimies pie maiznieka. Viņš ir uzbūvējis jaunas krāsnis un pieņēmis darbā papildu darbiniekus, lai varētu saražot 4000 maizes klaipu nedēļā. Dotajā brīdī piedāvājums atbilst pieprasījumam un visi ir laimīgi.

Kādu dienu maiznieks saņem satraucošas ziņas. Kviešu raža šajā sezonā ir bijusi pavisam trūcīga, tāpēc tās nepietiks visiem maziniekiem attiecīgajā reģionā. Maizniekam ir jāmaksā vairāk par kviešiem, kas nepieciešami maizes ražošanai. Šo papildu izmaksu dēļ viņam ir jāpaaugstina maizes cena, lai arī pieprasījums pēc tās nav palielinājies.

Vēl viens iespējamais cēlonis ir valdības lēmums paaugstināt minimālo algu. Tas palielina maiznieka ražošanas izmaksas, tāpēc viņam atkal ir jāpaaugstina saražotās produkcijas cena.

Plašākā mērogā izmaksu inflāciju bieži izraisa resursu nepietiekamība (piemēram, kviešu vai eļļas trūkums), valdības paaugstināti nodokļi precēm vai valūtas maiņas kursa kritums (kā rezultātā importētās preces izmaksā dārgāk).


Ekonomikai organiski piemītošā inflācija

Ekonomikai organiski piemītošā inflācija jeb paliekošā inflācija ir inflācijas veids, kas rodas pagātnes ekonomisko aktivitāšu rezultātā. To var izraisīt iepriekšējo divu veidu inflācija, ja tā ir ilgstoša. Ekonomikai organiski piemītošā inflācija ir cieši saistīta ar inflācijas gaidu un cenu-algas spirāles jēdzieniem. 
Pirmais no šiem jēdzieniem raksturo ideju, ka pēc inflācijas periodiem cilvēki un uzņēmumi sagaida, ka inflācija saglabāsies arī nākotnē. Ja iepriekšējos gados ir bijusi inflācija, darbinieki, visticamāk, centīsies vienoties par augstāku algu, kā rezultātā uzņēmumiem būs jāprasa augstāka cena par saviem produktiem un pakalpojumiem.

Cenu-algas spirāles jēdziens attēlo ekonomikai organiski piemītošās inflācijas tendenci izraisīt vēl lielāku inflāciju. Tā var rasties, ja darba devējiem neizdodas vienoties ar darbiniekiem par viņu algām. Kamēr darbinieki pieprasa algu paaugstināšanu, lai pasargātu savu labklājību no gaidāmās inflācijas, darba devēji ir spiesti palielināt to ražotās produkcijas izmaksas. Tā rezultātā veidojas sevi pastiprinošs cikls, kura ietvaros darbinieki pieprasa arvien lielākas algas, reaģējot uz preču un pakalpojumu cenu kāpumu, un cikls turpinās.


Inflācijas risinājumi


Nekontrolēta inflācija var kaitēt ekonomikai, tāpēc ir pašsaprotami, ka valdības cenšas proaktīvi ierobežot tās ietekmi. To iespējams paveikt, regulējot naudas apjomu apritē un veicot izmaiņas monetārajā un fiskālajā politikā.
Centrālās bankas (piemēram, ASV Federālā rezervju banka) var mainīt bezseguma valūtas daudzumu jeb piedāvājumu, palielinot vai samazinot apgrozībā esošās naudas apjomu. Vispārzināms piemērs tam ir kvantitatīvā mīkstināšana, kad centrālās bankas iegādājas banku aktīvus, lai iepludinātu ekonomikā svaigi nodrukātu naudu. Šis pasākums patiesībā pastiprina inflāciju, tāpēc to neizmanto gadījumā, ja inflācija ir risināmās problēmas cēlonis.

Kvantitatīvās mīkstināšanas pretstats ir kvantitatīvā stiprināšana – monetārā politika, kas var mazināt inflāciju, samazinot naudas daudzumu. Tomēr ir maz pierādījumu tam, ka kvantitatīvā stiprināšana ir labs inflācijas risinājums. Praksē vairums centrālo banku kontrolē inflāciju, paaugstinot procentu likmes.


Augstākas procentu likmes

Jo augstākas ir procentu likmes, jo vairāk izmaksā naudas aizņemšanās. Tā rezultātā kredīti kļūst mazāk pievilcīgi patērētājiem un uzņēmumiem. Patērētāju līmenī augstākas procentu likmes mudinās ierobežot tēriņus, tāpēc samazināsies pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem.

Šajos periodos veidojas tendence uzkrāt līdzekļus, un šis laiks ir izdevīgs tiem, kas aizdod naudu, lai pelnītu procentus. Tomēr šādi var tikt mazināta ekonomikas izaugsme, jo uzņēmumi un privātpersonas ar lielu piesardzību ņem kredītus ieguldījumiem vai tēriņiem.


Fiskālās politikas izmaiņas

Lai arī vairums valstu inflācijas kontrolei izmanto monetāro politiku, tās vietā iespējams izmantot arī fiskālo politiku. Fiskālā politika nozīmē valdību izdevumus un nodokļu korekcijas ar mērķi ietekmēt ekonomiku. 

Ja valdības, piemēram, palielina iekasējamo ienākumu nodokli, cilvēku rīcībā esošie ienākumi atkal samazinās. Attiecīgi samazinās arī pieprasījums tirgū, un tam teorētiski vajadzētu samazināt inflāciju. Tomēr tas ir bīstams ceļš, jo sabiedrība var negatīvi reaģēt uz nodokļu palielinājumu.


Inflācijas mērīšana ar cenu indeksu

Tātad – mēs apskatījām iespējamos pasākumus inflācijas apkarošanai, bet kā var zināt, ka inflācija vispār ir jāmazina? Acīmredzams pirmais solis ir tās mērīšana. Parasti to dara, vērtējot indeksu noteiktā laika periodā. Daudzās valstīs patēriņa cenu indekss jeb PCI ir galvenais inflācijas mērīšanas rīks.

PCI aprēķinā ņem vērā dažādu patēriņa preču cenas, nosakot mājsaimniecību iegādāto preču un pakalpojumu groza vidējo svērto vērtību. Periodiski veicot mērījumus, šo rādītāju pēc tam var salīdzināt ar vēsturiskajiem datiem. Tādas iestādes kā ASV Darba statistikas birojs (BLS) apkopo šos datus no veikaliem visā valstī, lai nodrošinātu pēc iespējas precīzākus aprēķinus. 

Piemēram, PCI "bāzes gadā" aprēķinos varētu būt 100, bet pēc diviem gadiem – 110. Tad varētu secināt, ka divu gadu laikā cenas ir paaugstinājušās par 10 %.

Neliela inflācija nebūt nav slikta. Tā ir normāla parādība mūsdienu bezseguma valūtas sistēmās un ir zināmā mērā izdevīga, jo veicina tēriņus un aizņemšanos. Tomēr ir svarīgi rūpīgi sekot līdzi inflācijas rādītājam, lai novērstu negatīvu ietekmi uz ekonomiku.



Inflācijas priekšrocības un trūkumi

Pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, ka inflāciju būtu vēlams izskaust pilnībā. Taču tā joprojām ir mūsdienu ekonomikas neatņemama sastāvdaļa, tāpēc patiesība ir daudz sarežģītāka. Apskatīsim dažas inflācijas priekšrocības un trūkumus.


Inflācijas priekšrocības

Palielināti izdevumi, ieguldījumi un aizņēmumi

Kā jau minējām iepriekš, zems inflācijas līmenis var būt labvēlīgs ekonomikai, veicinot tēriņus, ieguldījumus un aizņemšanos. Preces vai pakalpojumus ir lietderīgāk iegādāties nekavējoties, jo inflācijas dēļ nākotnē ar tādu pašu daudzumu skaidrās naudas pirktspēja būs mazāka.


Lielāka peļņa

Inflācija mudina uzņēmumus pārdot savas preces un pakalpojumus par augstākām cenām, lai pasargātu sevi no inflācijas ietekmes. Šāds cenu paaugstinājums ir pilnībā attaisnots, taču vienlaikus uzņēmēji var paaugstināt cenas nedaudz vairāk nekā nepieciešams, lai gūtu papildu peļņu.


Inflācija ir labāka par deflāciju

Kā jau var noprast no nosaukuma – deflācija ir pretstats inflācijai, un tai raksturīga cenu pazemināšanās laika gaitā. Tā kā cenas pazeminās, pircēji ir motivēti atlikt pirkumus, jo tuvākajā nākotnē cenas varētu būt izdevīgākas. Tas var negatīvi ietekmēt ekonomiku, mazinot pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem. 

Vēsturiski deflācijas periodi ir izraisījuši augstu bezdarba līmeni un pievēršanos taupīšanai, nevis tērēšanai. Lai arī tas ne vienmēr kaitē fiziskām personām, deflācijai ir tendence kavēt ekonomikas izaugsmi.


Inflācijas trūkumi

Valūtas devalvācija un hiperinflācija

Ir sarežģīti noteikt optimālo inflācijas līmeni, un nespēja inflāciju kontrolēt var radīt katastrofālas sekas. Galu galā tas sagrauj cilvēku labklājību: ja šodien zem matrača tev ir noglabāti 100 000 ASV dolāru skaidrā naudā, tad pēc desmit gadiem šīs naudas pirkstpēja būs kritusies.

Augsta inflācija var izraisīt hiperinflāciju, kas rodas, ja cenas vienā mēnesī pieaug par vairāk nekā 50 %. Nav patīkami maksāt 15 eiro par pirmās nepieciešamības precēm, kas vēl pirms dažām nedēļām maksāja tikai 10 eiro, taču ar to process parasti nebeidzas. Hiperinflācijas periodos cenu pieaugums bieži vien krietni pārsniedz 50 %, būtībā iznīcinot valūtu un ekonomiku.


Nenoteiktība

Ja inflācijas līmenis ir augsts, var pieaugt nenoteiktība. Privātpersonas un uzņēmumi nav pārliecināti par ekonomikas turpmāko attīstību, tāpēc ar piesardzību attiecas pret savu naudu – ieguldījumu ir mazāk un ekonomika attīstās lēnāk.


Valdības iejaukšanās

Daži iebilst pret valdības mēģinājumiem kontrolēt inflāciju, atsaucoties uz brīvā tirgus principiem. Viņi apgalvo, ka valdības spēja “radīt jaunu naudu” (jeb kriptovalūtu aprindās populārais joks par "naudas mašīnu":  Brrrrr) grauj dabiskos ekonomikas principus.


Noslēgumā

Inflācijas rezultātā cenas laika gaitā paaugstinās, izraisot dzīves dārdzības pieaugumu. Tā ir parādība, ko esam pieņēmuši, – galu galā, to atbilstoši kontrolējot, inflācija var būt izdevīga ekonomikai.

Mūsdienu pasaulē vislabākie līdzekļi šķiet elastīga fiskālā un monetārā politika, kas ļauj valdībām pielāgoties, lai kontrolētu cenu pieaugumu. Tomēr šīs politikas ir ļoti rūpīgi jāīsteno, pretējā gadījumā tās var nodarīt ekonomikai vēl lielāku kaitējumu.


Vai tev vēl joprojām ir jautājumi par inflāciju? Apskati mūsu jautājumu un atbilžu platformu vai uzdod jautājumu Akadēmijai, un Binance kopiena atbildēs uz taviem jautājumiem.