Visās valstīs ir vērojams zināms inflācijas līmenis, kas veidojas, paaugstinoties preču vidējai cenai un samazinoties attiecīgās valūtas pirktspējai. Parasti valdības un finanšu iestādes kopīgiem spēkiem cenšas nodrošināt, ka inflācija veidojas iespējami nemanāmi un pakāpeniski. Taču vēsturē ir bijis daudz gadījumu, kad inflācijas likme ir tik strauji pieaugusi, ka izraisījusi attiecīgās valsts valūtas reālās vērtības dramatisku kritumu. Šādu strauju inflācijas kāpumu sauc par hiperinflāciju.
Ekonomists Filips Keigans (Philip Cagan) savā publikācijā "The Monetary Dynamics of Hyperinflation" ("Hiperinflācijas monetārā dinamika") norāda, ka hiperinflācijas periodi sākas tad, kad preču un pakalpojumu cena paaugstinās par vairāk nekā 50 % vienā mēnesī. Piemēram, ja rīsu maisa cena paaugstinās no 10 $ līdz 15 $ mazāk nekā 30 dienu periodā un no 15 $ līdz 22,50 $ līdz nākamā mēneša beigām, tā ir hiperinflācija. Šai tendencei turpinoties, rīsu maisa cena varētu sešu mēnešu periodā pieaugt līdz 114 $, bet gada laikā pārsniegt 1000 $.
Hiperinflācijas likme reti saglabājas nemainīga 50 % apmērā. Vairumā gadījumu šī likme pieaug tik strauji, ka dažādu preču un pakalpojumu cena var dramatiski paaugstināties vienas dienas vai pat stundu laikā. Cenu pieauguma rezultātā mazinās patērētāju uzticība un arī valsts valūtas vērtība. Galu galā hiperinflācija rada lavīnveida efektu, izraisot uzņēmumu slēgšanu, bezdarba līmeņa celšanos un nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Plaši zināmi hiperinflācijas gadījumi ir bijuši vērojami Vācijā, Venecuēlā un Zimbabvē, taču līdzīgas krīzes ir notikušas arī citviet, tostarp Ungārijā, Dienvidslāvijā un Grieķijā.
Hiperinflācija Vācijā
Viens no zināmākajiem hiperinflācijas gadījumiem notika Vācijas Veimāras Republikā pēc Pirmā pasaules kara. Vācija bija aizņēmusies iespaidīgu naudas summu, lai varētu finansēt karadarbību, pilnīgā pārliecībā, ka tā uzvarēs karā un izmantos sabiedroto izmaksātās kompensācijas, lai atmaksātu šos parādus. Vācija ne vien neuzvarēja šajā karā, bet bija arī spiesta samaksāt miljardus dolāru kompensācijās.
Neraugoties uz atšķirīgajiem viedokļiem saistībā ar Vācijas hiperinflācijas cēloņiem, daži bieži minēti cēloņi ietver atteikšanos no zelta standarta, kara kompensācijas un neapdomīgu papīra naudas emisiju. Kara sākumā pieņemtais lēmums atteikties no zelta standarta nozīmēja, ka apritē esošais naudas daudzums nebija saistīts ar valstij piederošā zelta vērtību. Šis pretrunīgais solis noveda pie Vācijas valūtas devalvācijas, kas lika sabiedrotajiem pieprasīt kompensāciju izmaksu jebkurā valūtā, izņemot Vācijas papīra markas. Reaģējot uz to, Vācija izdrukāja milzīgus apjomus savas naudas, lai iegādātos ārvalstu valūtu, kā rezultātā Vācijas markas vērtība samazinājās vēl vairāk.
Šīs epizodes laikā inflācijas līmenis dažbrīd pieauga par vairāk nekā 20 % dienā. Vācijas valūta kļuva tik bezvērtīga, ka daļa iedzīvotāju dedzināja papīra naudu, lai uzturētu māju siltu, jo tas bija lētāk nekā iegādāties malku.
Hiperinflācija Venecuēlā
Pateicoties lielajām naftas rezervēm Venecuēlas ekonomika 20. gadsimtā bija visai veselīga, taču 20. gs. 80. gadu naftas pārpilnība, kam 21. gadsimta sākumā sekoja nepārdomāta ekonomikas pārvaldība un korupcija, izraisīja spēcīgu sociāli ekonomisko un politisko krīzi. Krīze aizsākās 2010. gadā un ir viena no smagākajām līdz šim zināmajām krīzēm cilvēces vēsturē.
Inflācijas līmenis Venecuēlā strauji pieauga no 69 % 2014. gadā līdz 181 % 2015. gadā. Hiperinflācijas periods aizsākās 2016. gadā, līdz gada beigām sasniedzot 800 %, 2017. gadā – 4000 %, bet uz 2019. gada sākumu – vairāk nekā 2 600 000 %.
2018. gadā prezidents Nikolass Maduro paziņoja par jaunas valūtas (suverēnā bolivāra) emisiju, lai cīnītos pret hiperinflāciju, aizstājot esošo bolivāru ar attiecību 1 pret 100 000. Tādējādi 100 000 bolivāru kļuva par 1 suverēno bolivāru. Taču šādas pieejas efektivitāte ir visai apšaubāma. Ekonomists Stīvs Hanke (Steve Hanke) norādīja, ka nuļļu dzēšana ir "kosmētisks uzlabojums" un "nav nekā vērts, ja vien netiek mainīta ekonomiskā politika".
Hiperinflācija Zimbabvē
Pēc valsts neatkarības iegūšanas 1980. gadā Zimbabves ekonomika pirmajos gados bija visai stabila. Taču prezidenta Roberta Mugabes valdība 1991. gadā uzsāka programmu ESAP (Ekonomikas strukturālās pielāgošanas programmu), kuru uzskata par galveno iemeslu Zimbabves ekonomikas sabrukumam. ESAP un valsts iestāžu veiktās zemes reformas izraisīja dramatisku pārtikas produkcijas samazināšanos un no tās izrietošu apjomīgu finanšu un sociālo krīzi.
Zimbabves dolāram (ZWN) 20. gs. 90. gados jau bija vērojamas nestabilitātes pazīmes, un 21. gs. sākumā aizsākās hiperinflācijas epizodes. Gada inflācijas līmenis 2004. gadā sasniedza 624 %, 2006. gadā – 1730 %, bet 2008. gada jūlijā – 231 150 888 %. Valsts centrālās bankas sniegto datu trūkuma dēļ inflācijas likmes pēc jūlija bija balstītas uz teorētiskām aplēsēm.
Saskaņā ar profesora Stīva H. Hankes aprēķiniem Zimbabves hiperinflācija savu augstāko punktu sasniedza 2008. gada novembrī ar gada inflācijas līmeni 89,7 sekstiljonu procentu apmērā, kas atbilst 79,6 miljardiem procentu mēnesī jeb 98 % dienā.
Zimbabve bija pirmā valsts, kas 21. gadsimtā piedzīvoja hiperinflāciju, un valsts ar otru sliktāko inflācijas epizodi vēsturē (pēc Ungārijas). 2008. gadā Zimbabve oficiāli atteicās no ZWN un kā likumīgs maksāšanas līdzeklis tika pieņemtas ārvalstu valūtas.
Kriptovalūtu izmantošana
Tā kā Bitcoin un citas kriptovalūtas nav balstītas uz centralizētām sistēmām, to vērtību nevar noteikt valsts vai finanšu iestādes. Blokķēdes tehnoloģija nodrošina jaunu kriptovalūtu vienību izdošanu saskaņā ar iepriekš noteiktu grafiku un katras vienības unikalitāti un aizsardzību pret dublikātiem.
Tie ir daži no iemesliem, kāpēc kriptovalūtas kļūst arvien populārākas, jo īpaši valstīs, kas cīnās ar hiperinflāciju, piemēram, Venecuēlā. Līdzīga situācija ir vērojama Zimbabvē, kur ir būtiski palielinājies vienādranga maksājumu skaits ar digitālajām valūtām.
Dažās valstīs varas iestādes nopietni pēta iespējas un riskus saistībā ar valsts nodrošinātas kriptovalūtas ieviešanu kā iespējamu alternatīvu tradicionālajai bezseguma valūtu sistēmai. Viena no pirmajām ir Zviedrijas centrālā banka. Citi ievērojami piemēri ietver Singapūras, Kanādas, Ķīnas un ASV centrālās bankas. Lai gan daudzas centrālās bankas eksperimentē ar blokķēdēm, tas nenozīmē, ka šīs sistēmas izveidos jaunu paradigmu monetārās politikas jomā, jo to kriptovalūtu kopējais apjoms diez vai būs ierobežots vai fiksēts kā Bitcoin gadījumā.
Noslēgumā
Lai gan hiperinflācijas gadījumi šķietami notiek reti, ir skaidrs, ka samērā īss politisko un sociālo nemieru periods var ātri vien novest pie tradicionālo valūtu devalvācijas. Iemesls var būt arī mazāks pieprasījums pēc valsts vienīgā eksporta produkta. Valūtas vērtībai samazinoties, cenas strauji pieaug, un galu galā izveidojas apburtais loks. Vairāku valstu valdības ir mēģinājušas risināt šo problēmu, drukājot vairāk naudas, taču šī taktika vien ir izrādījusies bezjēdzīga un tikai vēl vairāk samazinājusi kopējo valūtas vērtību. Interesanti, ka, mazinoties uzticībai tradicionālajai valūtai, pieaug uzticība kriptovalūtai. Tas varētu būtiski ietekmēt to, kā nākotnē visā pasaulē tiks vērtēta un izmantota nauda.