Kas ir kvantitatīvā mīkstināšana?
Sākums
Raksti
Kas ir kvantitatīvā mīkstināšana?

Kas ir kvantitatīvā mīkstināšana?

Sarežģītākas tēmas
Publicēts Feb 18, 2019Atjaunināts Feb 23, 2023
5m

Kvantitatīvā mīkstināšana var tikt definēta atšķirīgi un pat pretrunīgi. Taču kopumā tā ir tirgus darbība (kuru koordinē centrālās bankas), palielinot likviditāti un inflāciju, ar mērķi stimulēt valsts ekonomiku un motivēt uzņēmumus un patērētājus vairāk aizņemties un tērēt.


Kā tas darbojas?

Parasti centrālā banka iepludina ekonomikā naudu, iegādājoties vērtspapīrus (piemēram, akcijas, obligācijas un valsts kases aktīvus) no valdības vai komercbankām.

Centrālās bankas papildina šo dalībbanku rezerves līdzekļus (kas tiek glabāt saskaņā ar frakcionālo rezervju banku sistēmu), piešķirot jaunu kredītu. Tā kā jaunajam kredītam nav nodrošinājuma ar precēm vai jebkādu citu fizisku vērtību, kvantitatīvās mīkstināšanas rezultātā būtībā nauda tiek radīta no nekā.

Tādējādi kvantitatīvās mīkstināšanas mērķis ir palielināt kopējo naudas apjomu, lai padarītu to pieejamāku un stimulētu ekonomisko aktivitāti un izaugsmi. Mērķis ir saglabāt zemas procentu likmes, veicinot aizdevumu izsniegšanu uzņēmumiem un patērētājiem un uzticēšanos ekonomikai kopumā. Taču praksē kvantitatīvā mīkstināšana ne vienmēr darbojas, un patiesībā tā ir visai pretrunīga pieeja, kurai ir gan atbalstītāji, gan arī pretinieki.

Kvantitatīvā mīkstināšana ir samērā jauna, ekspansīva monetārā politika. Daži zinātnieki uzskata, ka pirmoreiz to varētu būt izmantojusi Japānas centrālā banka (Japānas banka) 20. gs. 90. gadu beigās. Tas ir apšaubāmi, jo daudzi ekonomisti nav vienisprātis par to, vai tajā laikā Japānas monetārā prakse tiešām ietvēra kvantitatīvo mīkstināšanu. Kopš tā laika vairākas citas valstis ir ieviesušas kvantitatīvās mīkstināšanas praksi, cenšoties mazināt ekonomiskās problēmas.


Kas pamudināja izmantot kvantitatīvo mīkstināšanu?

Kvantitatīvās mīkstināšanas mērķis bija risināt problēmas, kas radās, tradicionālajām mūsdienu banku sistēmām nespējot novērst recesiju. Kvantitatīvās mīkstināšanas primārais mērķis bija palielināt inflāciju (lai novērstu deflāciju), un procentu likmes korekcijas ir viens no galvenajiem centrālo banku izmantotajiem inflācijas likmes kontroles rīkiem. Ja aizņemšanās apjomi samazinās un finanšu aktivitāte palēninās, valsts centrālā banka var pazemināt šo likmi, lai bankas varētu atļauties izsniegt aizdevumus. Turpretī, ja situācija kļūst pārlieku "vaļīga" un tērēšanas un kredītu apjomi tuvojas riskantiem līmeņiem, procentu likmes paaugstināšana var piebremzēt šos procesus.


Vai kvantitatīvā mīkstināšana ir efektīva?

Drīz pēc 2008. gada finanšu krīzes beigām Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) izdeva ziņojumu, kurā kvantitatīvā mīkstināšana tika raksturota kā efektīva netradicionālā monetārā politika. Šī analīze ietvēra piecas lielākās centrālās bankas: ASV Federālo rezervju sistēmu, Eiropas Centrālo banku, Anglijas Banku, Kanādas Banku un Japānas Banku.  

Katra iestāde izmantoja unikālu stratēģiju, taču vairums no tām dramatiski palielināja kopējo tirgus likviditāti. Saskaņā ar šo ziņojumu centrālo banku veiktie pasākumi bija sekmīgi un palielinātā likviditāte palīdzēja izvairīties no ilgstošas ekonomiskās krīzes un finanšu sistēmas sabrukuma.

Tomēr kvantitatīvā mīkstināšana ne vienmēr ir efektīva, un tas ir ļoti atkarīgs no konteksta un izvēlētās stratēģijas. Daudzu valstu ekonomikās ir eksperimentēts ar kvantitatīvās mīkstināšanas (vai tai līdzīgas pieejas) izmantošanu, negūstot vēlamos rezultātus. Bez atbilstošas pārvaldības naudas iepludināšana ekomomikā un procentu likmju pazemināšana var izraisīt negaidītus un nevēlamus rezultātus. Tālāk ir uzskaitītas dažas no iespējamajām priekšrocībām un trūkumiem.


Iespējamās priekšrocības un pozitīvā ietekme

  • Lielāks kreditēšanas apjoms: tā kā bankām pieejamo lÄ«dzekļu apjoms, pateicoties centrālās bankas iegādātajiem aktÄ«viem, palielinās, bankām vajadzētu bÅ«t stimulam pieÅ¡Ä·irt vairāk aizdevumu.

  • Lielāks aizņēmumu apjoms: ja procentu likmes ir zemas, palielinās iespējamÄ«ba, ka patērētāji un uzņēmumi ņems jaunus aizņēmumus.

  • Tēriņu palielināšanās: patērētāji tērē vairāk, jo jauno aizdevumu un aizņēmumu rezultātā palielinās naudas daudzums. Ar zemām procentu likmēm nav izdevÄ«gi turēt naudu uzkrājumos.

  • Darbavietu skaita pieaugums: ja uzņēmumiem, izmantojot aizdevumus, ir pieejams vairāk kapitāla un to pārdoÅ¡anas apjomi palielinās, jo patērētāji tērē vairāk, uzņēmumi ir motivēti paplaÅ¡ināties un pieņemt darbā vairāk darbinieku.


Iespējamie trūkumi un negatīvā ietekme

Daudzi speciālisti pauž bažas par to, ka kvantitatīvā mīkstināšana vienkārši kalpo par plāksteri lielākām, strukturālām problēmām, kas rezultātā sagraus ekonomiku. Daži no iespējamajiem trūkumiem:

  • Inflācija: kvantitatÄ«vās mÄ«kstināšanas izraisÄ«tais palielinātais naudas apjoms izraisa inflāciju. Palielinās konkurence par produktiem, jo, lai gan naudas apgrozÄ«bā ir vairāk, preču piedāvājums nepalielinās. Lielāks pieprasÄ«jums izraisa cenu paaugstināšanos. Bez atbilstoÅ¡as pārvaldÄ«bas inflācijas lÄ«menis var strauji paaugstināties, izraisot hiperinflāciju.

  • Nav piespiedu kreditēšanas: kvantitatÄ«vās mÄ«kstināšanas scenārijā komercbankām ir jāizmanto no centrālās bankas saņemtā nauda, lai pieÅ¡Ä·irtu vairāk aizdevumu. Taču nav nekā, kas liktu tā rÄ«koties. Piemēram, kad pēc 2008. gada finanÅ¡u krÄ«zes kvantitatÄ«vā mÄ«kstināšana tika sākotnēji izmantota ASV, daudzas bankas paturēja savus jauniegÅ«tos lÄ«dzekļus, nevis tos izdalÄ«ja.

  • Parāda palielināšanās: iespēja saņemt vairāk aizdevumu var mudināt uzņēmumus un patērētājus aizņemties vairāk, nekā tie var atļauties, un tas var negatÄ«vi ietekmēt ekonomiku.

  • Ietekme uz citiem ieguldÄ«jumu instrumentiem: obligāciju tirgus bieži vien negatÄ«vi reaģē uz stabilitātes trÅ«kumu un pēkšņām pārmaiņām, kas nav retums kvantitatÄ«vās mÄ«kstināšanas politiku ievieÅ¡anas gadÄ«jumā.


Piemēri

Dažas no valstīm, kuru centrālās bankas ir izmantojušas kvantitatīvo mīkstināšanu:

  • Japānas Banka: 2001.-2006. gadā un no 2012. gada lÄ«dz Å¡odienai ("abenomika").
    Kvantitatīvā ekonomika nav atrisinājusi šīs valsts finanšu problēmas. Japānas jēnas vērtība attiecībā pret ASV dolāru samazinājās, un importa izmaksas palielinājās.

  • ASV: 2008.-2014. gads.
    ASV ieviesa kvantitatīvo mīkstināšanu trīs kārtās, risinot mājokļu krīzi un tai sekojošo recesiju. Ekonomika atguvās, taču nav zināms, vai to veicināja kvantitatīvā mīkstināšana. Salīdzinot ar Kanādu, kas neizmantoja kvantitatīvās mīkstināšanas banku praksi, nav saskatāmas būtiskas atšķirības.

  • Eiropas Centrālā banka: 2015.-2018.
    Eirozonā rezultāti nav viennozīmīgi – ar stabilu inflāciju, bezdarba samazināšanos un spēcīgu ekonomiku 2017. gadā, taču joprojām aktuālu cīņu ar lēnu algu pieaugumu un augošām procentu likmēm.


Noslēgumā

Kvantitatīvā mīkstināšana kā netradicionāla monetārā stratēģija, iespējams, ir palīdzējusi atgūties dažu valstu ekonomikai, taču tā noteikti ir pretrunīgi vērtējama stratēģija, un pat šāds secinājums ir apstrīdams. Pagaidām nav īstenojusies postošā ietekme, kāda varētu būt lielākajai daļai iespējamo risku, piemēram, hiperinflācijai un pārmērīgam parādam, taču dažās valstīs, kas ir izmantojušas kvantitatīvo mīkstināšanu, ir bijusi vērojama valūtas nestabilitāte un negatīva ietekme uz citām ekonomikas jomām un tirgiem. Pagaidām nav skaidras ilgtermiņa sekas, un atkarībā no konteksta kvantitatīvās mīkstināšanas ietekme varētu būt pilnīgi atšķirīga.

Kopīgot ierakstus
Reģistrē kontu
Sāc pielietot savas zināšanas, atverot Binance kontu jau šodien.