Kvantitatīvā mīkstināšana var tikt definēta atšķirīgi un pat pretrunīgi. Taču kopumā tā ir tirgus darbība (kuru koordinē centrālās bankas), palielinot likviditāti un inflāciju, ar mērķi stimulēt valsts ekonomiku un motivēt uzņēmumus un patērētājus vairāk aizņemties un tērēt.
Kā tas darbojas?
Parasti centrālā banka iepludina ekonomikā naudu, iegādājoties vērtspapīrus (piemēram, akcijas, obligācijas un valsts kases aktīvus) no valdības vai komercbankām.
Centrālās bankas papildina šo dalībbanku rezerves līdzekļus (kas tiek glabāt saskaņā ar frakcionālo rezervju banku sistēmu), piešķirot jaunu kredītu. Tā kā jaunajam kredītam nav nodrošinājuma ar precēm vai jebkādu citu fizisku vērtību, kvantitatīvās mīkstināšanas rezultātā būtībā nauda tiek radīta no nekā.
Tādējādi kvantitatīvās mīkstināšanas mērķis ir palielināt kopējo naudas apjomu, lai padarītu to pieejamāku un stimulētu ekonomisko aktivitāti un izaugsmi. Mērķis ir saglabāt zemas procentu likmes, veicinot aizdevumu izsniegšanu uzņēmumiem un patērētājiem un uzticēšanos ekonomikai kopumā. Taču praksē kvantitatīvā mīkstināšana ne vienmēr darbojas, un patiesībā tā ir visai pretrunīga pieeja, kurai ir gan atbalstītāji, gan arī pretinieki.
Kvantitatīvā mīkstināšana ir samērā jauna, ekspansīva monetārā politika. Daži zinātnieki uzskata, ka pirmoreiz to varētu būt izmantojusi Japānas centrālā banka (Japānas banka) 20. gs. 90. gadu beigās. Tas ir apšaubāmi, jo daudzi ekonomisti nav vienisprātis par to, vai tajā laikā Japānas monetārā prakse tiešām ietvēra kvantitatīvo mīkstināšanu. Kopš tā laika vairākas citas valstis ir ieviesušas kvantitatīvās mīkstināšanas praksi, cenšoties mazināt ekonomiskās problēmas.
Kas pamudināja izmantot kvantitatīvo mīkstināšanu?
Kvantitatīvās mīkstināšanas mērķis bija risināt problēmas, kas radās, tradicionālajām mūsdienu banku sistēmām nespējot novērst recesiju. Kvantitatīvās mīkstināšanas primārais mērķis bija palielināt inflāciju (lai novērstu deflāciju), un procentu likmes korekcijas ir viens no galvenajiem centrālo banku izmantotajiem inflācijas likmes kontroles rīkiem. Ja aizņemšanās apjomi samazinās un finanšu aktivitāte palēninās, valsts centrālā banka var pazemināt šo likmi, lai bankas varētu atļauties izsniegt aizdevumus. Turpretī, ja situācija kļūst pārlieku "vaļīga" un tērēšanas un kredītu apjomi tuvojas riskantiem līmeņiem, procentu likmes paaugstināšana var piebremzēt šos procesus.
Vai kvantitatīvā mīkstināšana ir efektīva?
Drīz pēc 2008. gada finanšu krīzes beigām Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) izdeva ziņojumu, kurā kvantitatīvā mīkstināšana tika raksturota kā efektīva netradicionālā monetārā politika. Šī analīze ietvēra piecas lielākās centrālās bankas: ASV Federālo rezervju sistēmu, Eiropas Centrālo banku, Anglijas Banku, Kanādas Banku un Japānas Banku.
Katra iestāde izmantoja unikālu stratēģiju, taču vairums no tām dramatiski palielināja kopējo tirgus likviditāti. Saskaņā ar šo ziņojumu centrālo banku veiktie pasākumi bija sekmīgi un palielinātā likviditāte palīdzēja izvairīties no ilgstošas ekonomiskās krīzes un finanšu sistēmas sabrukuma.
Tomēr kvantitatīvā mīkstināšana ne vienmēr ir efektīva, un tas ir ļoti atkarīgs no konteksta un izvēlētās stratēģijas. Daudzu valstu ekonomikās ir eksperimentēts ar kvantitatīvās mīkstināšanas (vai tai līdzīgas pieejas) izmantošanu, negūstot vēlamos rezultātus. Bez atbilstošas pārvaldības naudas iepludināšana ekomomikā un procentu likmju pazemināšana var izraisīt negaidītus un nevēlamus rezultātus. Tālāk ir uzskaitītas dažas no iespējamajām priekšrocībām un trūkumiem.
Iespējamās priekšrocības un pozitīvā ietekme
Lielāks kreditēšanas apjoms: tā kā bankām pieejamo līdzekļu apjoms, pateicoties centrālās bankas iegādātajiem aktīviem, palielinās, bankām vajadzētu būt stimulam piešķirt vairāk aizdevumu.
Lielāks aizņēmumu apjoms: ja procentu likmes ir zemas, palielinās iespējamība, ka patērētāji un uzņēmumi ņems jaunus aizņēmumus.
Tēriņu palielināšanās: patērētāji tērē vairāk, jo jauno aizdevumu un aizņēmumu rezultātā palielinās naudas daudzums. Ar zemām procentu likmēm nav izdevīgi turēt naudu uzkrājumos.
Darbavietu skaita pieaugums: ja uzņēmumiem, izmantojot aizdevumus, ir pieejams vairāk kapitāla un to pārdošanas apjomi palielinās, jo patērētāji tērē vairāk, uzņēmumi ir motivēti paplašināties un pieņemt darbā vairāk darbinieku.
Iespējamie trūkumi un negatīvā ietekme
Daudzi speciālisti pauž bažas par to, ka kvantitatīvā mīkstināšana vienkārši kalpo par plāksteri lielākām, strukturālām problēmām, kas rezultātā sagraus ekonomiku. Daži no iespējamajiem trūkumiem:
Inflācija: kvantitatīvās mīkstināšanas izraisītais palielinātais naudas apjoms izraisa inflāciju. Palielinās konkurence par produktiem, jo, lai gan naudas apgrozībā ir vairāk, preču piedāvājums nepalielinās. Lielāks pieprasījums izraisa cenu paaugstināšanos. Bez atbilstošas pārvaldības inflācijas līmenis var strauji paaugstināties, izraisot hiperinflāciju.
Nav piespiedu kreditēšanas: kvantitatīvās mīkstināšanas scenārijā komercbankām ir jāizmanto no centrālās bankas saņemtā nauda, lai piešķirtu vairāk aizdevumu. Taču nav nekā, kas liktu tā rīkoties. Piemēram, kad pēc 2008. gada finanšu krīzes kvantitatīvā mīkstināšana tika sākotnēji izmantota ASV, daudzas bankas paturēja savus jauniegūtos līdzekļus, nevis tos izdalīja.
Parāda palielināšanās: iespēja saņemt vairāk aizdevumu var mudināt uzņēmumus un patērētājus aizņemties vairāk, nekā tie var atļauties, un tas var negatīvi ietekmēt ekonomiku.
Ietekme uz citiem ieguldījumu instrumentiem: obligāciju tirgus bieži vien negatīvi reaģē uz stabilitātes trūkumu un pēkšņām pārmaiņām, kas nav retums kvantitatīvās mīkstināšanas politiku ieviešanas gadījumā.
Piemēri
Dažas no valstīm, kuru centrālās bankas ir izmantojušas kvantitatīvo mīkstināšanu:
Japānas Banka: 2001.-2006. gadā un no 2012. gada līdz šodienai ("abenomika").
Kvantitatīvā ekonomika nav atrisinājusi šīs valsts finanšu problēmas. Japānas jēnas vērtība attiecībā pret ASV dolāru samazinājās, un importa izmaksas palielinājās.ASV: 2008.-2014. gads.
ASV ieviesa kvantitatīvo mīkstināšanu trīs kārtās, risinot mājokļu krīzi un tai sekojošo recesiju. Ekonomika atguvās, taču nav zināms, vai to veicināja kvantitatīvā mīkstināšana. Salīdzinot ar Kanādu, kas neizmantoja kvantitatīvās mīkstināšanas banku praksi, nav saskatāmas būtiskas atšķirības.Eiropas Centrālā banka: 2015.-2018.
Eirozonā rezultāti nav viennozīmīgi – ar stabilu inflāciju, bezdarba samazināšanos un spēcīgu ekonomiku 2017. gadā, taču joprojām aktuālu cīņu ar lēnu algu pieaugumu un augošām procentu likmēm.
Noslēgumā
Kvantitatīvā mīkstināšana kā netradicionāla monetārā stratēģija, iespējams, ir palīdzējusi atgūties dažu valstu ekonomikai, taču tā noteikti ir pretrunīgi vērtējama stratēģija, un pat šāds secinājums ir apstrīdams. Pagaidām nav īstenojusies postošā ietekme, kāda varētu būt lielākajai daļai iespējamo risku, piemēram, hiperinflācijai un pārmērīgam parādam, taču dažās valstīs, kas ir izmantojušas kvantitatīvo mīkstināšanu, ir bijusi vērojama valūtas nestabilitāte un negatīva ietekme uz citām ekonomikas jomām un tirgiem. Pagaidām nav skaidras ilgtermiņa sekas, un atkarībā no konteksta kvantitatīvās mīkstināšanas ietekme varētu būt pilnīgi atšķirīga.