Nauda, bez šaubām, ir viens no mūsdienu civilizācijas nozīmīgākajiem stūrakmeņiem. Gadu tūkstošiem tā ir kalpojusi kā vērtības apliecināšanas līdzeklis, atvieglojot tirdzniecību starp indivīdiem un ļaujot tiem uzglabāt sava darba augļus.
Vispārīgi runājot, naudu varētu definēt kā kaut ko, kas tiek plaši pieņemts norēķinos par precēm un pakalpojumiem. Sabiedrībās visā pasaulē ir radīta dažādu veidu nauda – tā ir tik daudzveidīga, ka ir grūti to precīzi kategorizēt.
Šajā rakstā izšķirsim preču naudu, reprezentatīvo naudu un bezseguma naudu.
Ar barteri saprot procesu, kad preces vai pakalpojumi tiek apmainīti pret citām precēm vai pakalpojumiem. Interesanti, ka to var novērot arī citās dzīves jomās. Dažādas sugas augu un dzīvnieku valstībā arī noslēdz nerakstītas vienošanās – simbiotiskas attiecības, kurās abas iesaistītās puses gūst labumu no otras puses rīcības. Piemēram, t. s. "vērša akācijas" (Vachellia cornigera) koki nodrošina barības vielas un patvērumu skudrām, kuras savukārt sargā kokus no parazītiem. Zebras un degunradži, lai atbrīvotos no ērcēm, ļauj putniem (Buphagus) apēst ērces, kuras piesūkušās viņu ādai.
Cilvēkiem, protams, ir atšķirīga un sarežģītāka vērtības izpratne nekā minēto sugu pārstāvjiem. Vēl ilgi pirms naudas rašanās mūsdienu izpratnē mēs sapratām, ka varam tirgot savas preces apmaiņā pret citiem piederošām precēm.
Princips ir pavisam vienkāršs. Pieņemsim, ka tev ir mētelis, bet kaimiņienei ir āboli. Viņai ir auksti, bet tev gribas ēst. Tu iedod viņai mēteli apmaiņā pret divdesmit āboliem. Jūs abi ieguvāt to, ko vēlējāties, apmaiņā ietirgojot to, kas jums piederēja.
Diemžēl dzīvē gadās arī sarežģītākas situācijas. Vēlāk tu, iespējams, vēlēsies vēl kādu ābolu, taču kaimiņienes jaunais mētelis viņai kalpos vairākus gadus. Viņa varētu nevēlēties veikt ar tevi darījumu brīdī, kad to vēlēsies tu. Viņai pašai varētu nepaveikties, ja viņa vēlēsies iegādāties degvielu, taču degvielas uzpildes stacijas īpašniekam būs alerģija pret āboliem un viņš nepieņems ābolus apmaiņā pret degvielu.
Šo parādību ekonomikā sauc par vajadzību sakritību. Barteris darbojas labi, ja tev ir kaut kas, ko vēlas tavs darījumu partneris, un pretēji. Tas nedarbojas, ja pusēm nav nepieciešams tas, ko var piedāvāt darījumu partneris.
Preces ir izejmateriāli, ko var izmantot noteiktā veidā (varētu teikt, ka tiem ir raksturīgā vērtība). Šī definīcija attiecas uz plašu lietu klāstu – no metāliem, piemēram, zelta, sudraba un vara, līdz plaša patēriņa precēm, piemēram, kviešiem, kafijai un rīsiem.
No tā izriet, ka preču nauda ietver preču kā naudas izmantošanu. Diez vai tu varēsi iztērēt naftu savā vietējā veikalā, taču vēsturē pastāv neskaitāmi piemēri noderīgu izejvielu izmantošanai valūtas vietā.
Piemēram, 17. gadsimta sākumā tabaka tika pasludināta par likumīgu maksāšanas līdzekli Virdžīnijā. Kā norāda Niks Sabo savā ietekmīgajā esejā "
Shelling Out: The Origins of Money" ("Tērēšana: naudas pirmsākumi"), indiāņu ciltis kā apmaiņas līdzekli izmantoja gliemežvāku kaklarotas un kauri gliemežnīcas. Līdzīgi tabakai Virdžīnijā, arī šī prece gadu desmitiem tika izmantota kā likumīgs maksāšanas līdzeklis.
Virspusēji raugoties, preču tirdzniecība varētu šķist līdzīga bartera ekonomikai. Galu galā – ja tev ir grāmata un tu to piedāvā apmaiņā pret rīsiem, vai tad tu nerīkojies tā, kā aprakstījām iepriekš?
Funkcionāli tas tā ir, taču preču nauda kalpo kā apmaiņas līdzeklis. Šajā gadījumā rīsi būtu plaši pieņemts maksāšanas līdzeklis par precēm vai pakalpojumiem. Līdz ar to atšķirībā no bartera ekonomikas, kad preces vai pakalpojumi tiek tirgoti apmaiņā pret citām precēm vai pakalpojumiem, rīsi būtu pievilcīgs alternatīvs apmaiņas līdzeklis daudzos tirdzniecības darījumos.
Tāpēc tu varētu aprēķināt savas grāmatas vērtību atkarībā no tā, ko tu varētu iegādāties par rīsiem. Tu pieņem rīsus nevis tāpēc, ka vēlies tos pagatavot, bet gan tāpēc, lai varētu tos apmainīt pret citām precēm. Ja konkrētā prece ir ļoti vērtīga, to var izmantot kā
norēķinu vienību, ar kuru nosaka citu preču cenu. Šādā pasaulē kafijas cenu varētu izteikt kilogramos rīsu.
Preču nauda ļauj izvairīties no vajadzību sakritības problēmas, ar kuru saskaramies bartera gadījumā. Tas notiek tāpēc, ka visi var pieņemt preču naudu un izmantot to kādā citā darījumā vēlāk.
Populārākā preču nauda varētu būt dārgmetāli, piemēram, zelts un sudrabs. Zeltu kā naudu un rūpniecisku metālu ir izmantojušas dažādas civilizācijas. Pat mūsdienās zelta monētas un dārgmetāli tiek uzskatīti par būtisku vērtības glabāšanas līdzekli. Investori saglabā uzkrātās bagātības dārgmetālos, lai vēlāk varētu tām piekļūt. Ir daudz iemeslu, kāpēc zelts tiek tik augstu vērtēts, – tā pildītās naudas funkcijas ir apskatītas rakstā
Vai Bitcoin ir vērtības glabāšanas līdzeklis?Preces nekur nav pazudušas. Tomēr kā valūtas tās lielā mērā ir aizstātas ar citu veidu naudu.
Preču nauda noteikti bija uzlabojums salīdzinājumā ar bartera sistēmu, tomēr tai bija savi trūkumi, jo īpaši – no lietošanas ērtības skatpunkta. Lai arī kabatās varētu ievietot sauju zelta un sudraba monētu, ko izmantot maziem pirkumiem, šī ideja nav piemērota vērienīgiem darījumiem.
Vai tu spēj iztēloties vidēji lielus vai lielus pirkumus mūsdienās, norēķinoties ar monētām? Piemēram, ja tu vēlētos no kāda iegādāties Bitcoin par 8000 eiro, tev būtu nepieciešami aptuveni 60 kg eiro monētu.
Pēc preču naudas tika ieviesta reprezentatīvā nauda – daudz ērtāk pārnēsājama alternatīva ar preču nodrošinājumu. Reprezentatīvā nauda dažādos laikos parādījās atšķirīgās vietās visā pasaulē. Būtībā tas nozīmēja, ka centrāls emitents izgatavoja sertifikātus, kurus varēja izpirkt par attiecīgās preces noteiktu daudzumu.
Tā vietā, lai nēsātu līdzi kilogramiem sudraba, varēja izmantot papīra loksnes, kas apliecināja īpašumtiesības. Jebkurā brīdī varēja doties pie emitenta un apmainīt šo papīra loksni pret īstu sudrabu. Vai arī varēja iedot to kādam kā samaksu, un šī dokumenta saņēmējs pēc tam varēja pats apmainīt to pret sudrabu. Būtībā šis princips ir līdzīgs
stabilajām kriptovalūtām.
Vēsturē pastāv gadījumi, kad reprezentatīvo naudu ir izdevuši privāti uzņēmumi, taču daudz plašākā mērogā to darīja
centrālās bankas. Tu, iespējams, zini par zelta standartu – politiku, kuru pārņēma daudzas valdības, kuru nacionālās valūtas tika nodrošinātas ar zeltu. Mūsdienās tas var šķist savādi, tomēr pirms mazāk nekā gadsimta bija iespējams doties uz banku ar papīra naudu un apmainīt to pret dārgmetāliem.
No ekonomikas skatpunkta tam bija dažas būtiskas priekšrocības. Tās bija tik būtiskas, ka jēdziens "
zelta standarts" joprojām tiek izmantots, lai raksturotu kaut ko, kas pārspēj alternatīvos risinājumus. Pirmā no priekšrocībām bija tāda, ka, lai gan palielinājās valdības iesaiste, valūtas vērtību nevarēja viegli pazemināt, izmantojot inflāciju. Valdības nevarēja izdot banknotes, kuru vērtība pārsniedza valdības rīcībā esošo summu (vismaz teorētiski). Diemžēl bankas varēja ērti (un izdevīgi) izmantot
frakcionālo rezervju politiku, izveidoto banknošu daudzumam pārsniedzot krājumos esošā zelta apjomu.
Zelta standarts ļāva privātpersonām veikt darījumus ar zeltu, fiziski nenēsājot to līdzi un nedalot to mazākās daļās pirkumu veikšanai.
Vēl viena šīs monetārās sistēmas priekšrocība ir saistīta ar faktu, ka zelts vienmēr ir bijis plaši atzīts starptautiskā mērogā. Ja vietējā ekonomika bija orientēta uz zeltu, zelta standartu ieviesušās valstis varēja ērtāk tirgoties, izmantojot globāli atzītu resursu.
Vēlies sākt izmantot kriptovalūtas? Pērc Bitcoin platformā Binance!
Mūsdienās reprezentatīvā nauda vairs nav dominējošais naudas veids. Līdz ar zelta standarta norietu pasaulē parādījās jauns naudas veids, kurš bija pilnībā nesaistīts ar precēm.
Īsumā –
bezseguma nauda ir nauda, kuru izdod valdība (angļu valodā bezseguma naudu sauc par "
fiat" – šis termins ir cēlies no latīņu valodas vārda ar nozīmi "
likumdošanas ceļā"). Mūsdienās izmantotais ASV dolārs, Meksikas peso, Japānas jēna un Indijas rūpijas ir šī veida naudas piemēri.
Bezseguma naudas vērtība ir lielā mērā atkarīga no valdības un centrālo banku lēmumiem. Pēc būtības bezseguma valūtas banknote ir papīra gabaliņš, kuram ir vērtība tikai tāpēc, ka valdošās iestādes tā apgalvo.
Jāņem vērā, ka bezseguma nauda, kas dažkārt tiek uzskatīta par nesenu izgudrojumu, papīra naudas formātā pastāvēja jau 11. gadsimtā Ķīnā. Ar to eksperimentēja 17. gadsimtā Eiropā un pāris gadu simtus vēlāk – arī Amerikā.
Pretēji mūsu jau apskatītajiem naudas veidiem, bezseguma valūtai nav raksturīgs deficīts. Papīra naudu var izgatavot no viegli pieejamajiem izejmateriāliem, ko nevarētu teikt par lauksaimniecības precēm, kas ir jāaudzē, vai dārgmetāliem, kas ir jāiegūst. Tā kā nepastāv šādi ierobežojumi, iestādes kā Federālo rezervju sistēma var radīt naudu no nekā.
Cilvēku viedoklis par to, vai tā ir būtiska priekšrocība vai trūkums, atšķiras. Bezseguma naudas sistēmu atbalstītāji apgalvo, ka spēja palielināt naudas daudzumu sniedz valdībām lielāku elastību cīņā ar
finanšu krīzēm vai kopumā atvieglo ekonomikas vadību. Kontrolējot naudas tirgu un procentu likmes, valdība var lielā mērā kontrolēt valsts finanšu stāvokli.
Ironiski, ka to pašu argumentu izmanto arī bezseguma valūtu pretinieki, pasniedzot to atšķirīgā gaismā. Viens no galvenajiem valdības monetārās politikas pretargumentiem ir tāds, ka inflācija lēnām grauj bezseguma valūtu turētāju labklājību. Bez pienācīgas kontroles tā var radīt agresīvu inflāciju (
hiperinflāciju), kas būtībā pilnībā iznīcina valūtas vērtību un var radīt graujošu ekonomisko un sociālo kaitējumu.
Bitcoin tika pozicionēta gan kā digitālā nauda, gan kā digitālais zelts. No vienas puses, Bitcoin piemīt preču naudas īpašības (piem., aizstājamība, dalāmība, mobilitāte), tāpēc šī valūta ir ideāls apmaiņas līdzeklis.
No otras puses, arvien vairāk tiek slavētas tās
vērtības glabāšanas īpašības. Bitcoin kā digitālā zelta idejas atbalstītāji uzskata, ka piedāvājuma politika, kurai raksturīga deflācija (vai, precīzāk, inflācijas trūkums), palīdzēs laika gaitā saglabāt pirktspēju. Tas ir pilnīgi pretēji naudai, kam ir raksturīga inflācija, piemēram, ASV dolāram, kuru var devalvēt pēc Federālo rezervju sistēmas ieskatiem.
Virspusēji raugoties, varētu šķist, ka kriptovalūtas ietilpst preču naudas kategorijā. Tomēr tās nevar izmantot ārpus to protokoliem, tās nekam nekalpo kā nodrošinājums un tās neizdod valsts iestādes. Digitālo valūtu naudas vērtība izriet no novērtējuma, ko tām piešķir brīvais tirgus.
Kā redzējām, pastāv dažādu veidu nauda. Vairums no mums ir raduši domāt par vērtību mūsu nacionālās valūtas kontekstā, taču šādas valūtas ir salīdzinoši nesenas. Maksājumu lietotnes, kuras tu šodien izmanto, ir gadu tūkstošiem ilgas monetārās evolūcijas rezultāts.
Kriptovalūtas ir daudzsološs eksperiments nākamajā naudas laikmetā. Ja Bitcoin vai citas kriptovalūtas tiktu plaši izmantotas, tās kļūtu par pirmo reālo piemēru digitālajām precēm. Laiks rādīs, vai kriptovalūtas spēs aizstāt pasaulē šobrīd valdošās bezseguma valūtas.
