Arbitrāža

Arbitrāža ietver aktīvu pirkšanu un pārdošanu divos vai vairākos tirgos, lai tādējādi gūtu labumu no cenu atšķirībām. Piemēram, tirgotājs var iegādāties konkrētu aktīvu vienā tirgū un ātri to pārdot citā tirgū par augstāku cenu.

Arbitrāža ir iespējama tirgus neefektivitātes dēļ. Tas nozīmē, ka noteiktam aktīvam var būt atšķirīgas tirdzniecības cenas dažādās tirdzniecības vietās, lai gan abos tirgos tiek piedāvāts tieši tāds pats (vai ļoti līdzīgs) aktīvs.

Finanšu tirgu kontekstā arbitrāžu mēdz uzskatīt par vienu no pamatspēkiem, jo tas neļauj atsevišķos tirgos veidoties nozīmīgām cenas atšķirībām attiecībā uz līdzīgiem vai identiskiem aktīviem. Tādējādi arbitrāža ir balstīta uz nelielām cenas atšķirībām un mēdz izraisīt cenu konverģenci. Konverģences rašanās ātrumu var izmantot tirgus vispārējās efektivitātes analīzē. Absolūti efektīvā tirgū nav nekādu arbitrāžas iespēju, jo visu tirgoto aktīvu cenas visās biržās ir pilnīgi vienādas.

Pareizi īstenota arbitrāžas stratēģija var ļaut bez riska nopelnīt uz īslaicīgām cenas atšķirībām. Taču ir jāpatur prātā, ka visos tirgos darbojas tirdzniecības boti, daudzi no kuriem ir radīti tieši arbitrāžas iespēju izmantošanai. Tāpēc arbitrāžas tirdzniecība var ietvert noteiktus riskus atkarībā no izvēlētās stratēģijas un izpildes.

Lai gan ir vismaz desmit dažādu arbitrāžas stratēģiju veidu, tirgotāji parasti ar to saprot nupat apskatīto, kas ir tradicionālā jeb "tīrā" arbitrāža. Tā kā šī stratēģija ir balstīta uz tirgus neefektivitātes un cenu atšķirību meklēšanu, nevis spekulācijām, to bieži uzskata par zema riska pieeju.

Vēl viena populāra pieeja ir t. s. apvienošanās arbitrāža (jeb riska arbitrāža) – kā liecina nosaukums, tā ir ļoti spekulatīva pieeja, kas balstīta uz tirgotāja prognozēto nākotnes notikuma ietekmi uz aktīva cenu. Tas var ietvert, piemēram, uzņēmumu iegādi, apvienošanos vai bankrota pieteikumus.