Kas ir standartizētie un nestandartizētie nākotnes līgumi?
Kas ir standartizētie un nestandartizētie nākotnes līgumi?
SākumlapaRaksti
Kas ir standartizētie un nestandartizētie nākotnes līgumi?

Kas ir standartizētie un nestandartizētie nākotnes līgumi?

Vidēji sarežģītas tēmas
Published Mar 21, 2019Updated Apr 6, 2022
7m
Būtībā standartizētie un nestandartizētie nākotnes līgumi ir līgumi, kurus izmantojot, tirgotāji, investori un preču ražotāji var spekulēt ar aktīva nākotnes cenu. Šie līgumi darbojas kā divpusēja vienošanās, kas sniedz iespēju tirgot instrumentu nākotnes datumā (līguma termiņa beigu dienā) par cenu, kas atrunāta līguma slēgšanas brīdī.

Standartizētā vai nestandartizētā nākotnes līguma pamatā esošais finanšu instruments var būt jebkurš aktīvs, piemēram, kapitāls, prece, valūta, procentu maksājums vai pat obligācija.

Tomēr, atšķirībā no nestandartizētajiem nākotnes līgumiem, standartizētie nākotnes līgumi ir standartizēti kā juridiski līgumi un tiek tirgoti noteiktās vietās (nākotnes līgumu biržās). Līdz ar to uz standartizētajiem nākotnes līgumiem attiecas specifiski noteikumi, piemēram, saistībā ar līgumu apjomu un dienas procentu likmēm. Bieži vien standartizēto nākotnes līgumu izpildi garantē mijieskaita iestāde, kā rezultātā tirdzniecības darījumā iesaistītajām pusēm samazinās ar darījuma partneri saistītie riski.

Jau 17. gadsimtā Eiropā tika izveidoti primitīvi nākotnes līgumu tirgi, taču par pirmo standartizēto nākotnes līgumu biržu uzskatāma Dōjima rīsu birža Japānā. 18. gadsimta sākumā Japānā maksājumiem lielākoties tika izmantoti rīsi, tāpēc, lai mazinātu ar nestabilajām rīsu cenām saistītos riskus, tika ieviesti nākotnes līgumi.

Parādoties elektroniskajām tirdzniecības sistēmām, nākotnes līgumi guva popularitāti un tika plaši izmantoti visā finanšu nozarē.


Nākotnes līgumu funkcijas

Finanšu nozarē nākotnes līgumi parasti tiek izmantoti tālāk norādītajiem mērķiem.

  • Risku ierobežošana un pārvaldība: nākotnes līgumus var izmantot, lai mazinātu noteiktu risku. Piemēram, lauksaimnieks var pārdot nākotnes līgumus saistībā ar savu produkciju, lai būtu pārliecināts, ka nākotnē saņems konkrētu cenu, neraugoties uz dažādiem nelabvēlīgiem apstākļiem un tirgus svārstībām. Vai, teiksim, japāņu investors, kuram pieder ASV Valsts kases vērtspapīri, varētu iegādāties JPYUSD nākotnes līgumus, kuru summa atbilst ceturkšņa kuponu maksājumam (procentu likmēm), lai tādējādi fiksētu kupona vērtību JPY izteiksmē ar iepriekš noteiktu likmi un tādējādi ierobežotu ar savu USD darījumu saistītos riskus.
  • Kredītplecs: izmantojot nākotnes līgumus, investori var atvērt pozīcijas ar kredītplecu. Tā kā līgumi tiek izpildīti termiņa beigu dienā, investori var savām pozīcijām piemērot kredītplecu. Piemēram, ar 3:1 kredītplecu tirgotāji var atvērt pozīciju, kas ir trīs reizes lielāka par to tirdzniecības konta atlikumu.
  • Īsās pozīcijas: izmantojot nākotnes līgumus, investori var atvērt aktīvu īsās pozīcijas. Ja investors nolemj pārdot nākotnes līgumu, nepaturot savā īpašumā līguma pamata aktīvu, to parasti sauc par "nenodrošināto pozīciju".
  • Aktīvu dažādība: investori var izmantot aktīvus, kurus ir sarežģīti tirgot tūlītējo darījumu tirgū. Tādu preču kā nafta piegāde parasti izmaksā dārgi un paredz augstas glabāšanas izmaksas, taču, izmantojot nākotnes līgumus, investori un tirgotāji var spekulēt ar dažādu kategoriju aktīviem, fiziski tos netirgojot.
  • Cenu atklāšana: nākotnes līgumu tirgi ir daudzveidīgi tirgi pārdevējiem un pircējiem (t. i., piedāvājuma un pieprasījuma saskares punkts) saistībā ar dažādu kategoriju aktīviem, tostarp precēm. Piemēram, naftas cenu iespējams noteikt saistībā ar reāllaika pieprasījumu nākotnes līgumu tirgos, nevis vietējā degvielas uzpildes stacijā.


Līgumu izpildes mehānismi 

Nākotnes līguma termiņš ir pēdējā diena, kad notiek tirdzniecības aktivitātes konkrētā līguma ietvaros. Pēc tam tirdzniecība tiek apturēta un līgumi tiek izpildīti. Ir divi galvenie nākotnes līgumu izpildes mehānismi:

  • Fiziska izpilde: abas līgumslēdzējas puses apmainās ar pamata aktīvu, ņemot vērā līgumā paredzēto cenu. Pusei ar īso pozīciju (pārdevējam) ir pienākums piegādāt aktīvu otrai pusei, kurai ir garā pozīcija (pircējam).
  • Norēķini naudā: nenotiek tieša apmaiņa ar pamata aktīvu. Tā vietā viena puse samaksā otrai summu, kas atbilst pamata aktīva vērtībai. Tipisks šāda nākotnes līguma piemērs ir naftas nākotnes līgums, kura ietvaros apmaiņa notiek ar naudu, nevis ar naftas bareliem, jo fiziski būtu visai sarežģīti tirgot tūkstošiem barelu.

Nākotnes līgumi ar norēķiniem naudā ir ērtāks risinājums, tāpēc tie ir populārāki par līgumiem, kuros notiek fiziska apmaiņa ar aktīvu, – tas attiecas arī uz likvīdajiem finanšu vērtspapīriem un fiksētu ienākumu instrumentiem, kuru īpašumtiesības var visai ātri nodot (vismaz salīdzinājumā ar tādiem fiziskajiem aktīviem kā naftas bareli).

Tomēr, izmantojot nākotnes līgumus ar norēķiniem naudā, var notikt manipulācijas ar līguma pamata aktīva cenu. Šādas tirgus manipulācijas parasti sauc par "beigu rībināšanu" – ar šo terminu apzīmē neierastas, mērķtiecīgas tirdzniecības aktivitātes, kas būtiski ietekmē orderu žurnālus, tuvojoties nākotnes līgumu izpildes datumam.


Nākotnes līgumu izbeigšanas stratēģijas

Pēc nākotnes līguma pozīcijas atvēršanas tirgotāji var veikt trīs galvenās darbības:

  • Kompensējošs darījums: nākotnes līguma pozīcijas aizvēršana, izveidojot pretēju darījumu ar tādu pat vērtību. Piemēram, ja tirgotājam ir īsā pozīcija ar 50 nākotnes līgumiem, viņš var atvērt tāda paša apjoma garo pozīciju, tādējādi neitralizējot savu sākotnējo pozīciju. Izmantojot kompensācijas stratēģiju, tirgotāji var realizēt savu peļņu vai zaudējumus pirms līguma izpildes datuma.
  • Pārguldījums: rodas tad, ja tirgotājs pieņem lēmumu atvērt jaunu nākotnes līguma pozīciju pēc pirmās pozīcijas kompensēšanas, tādējādi būtībā pagarinot līguma beigu termiņu. Piemēram, ja tirgotājam ir 30 nākotnes līgumu garā pozīcija, kuras termiņš ir pirmajā janvāra nedēļā, un viņš vēlas pagarināt savu pozīciju uz sešiem mēnešiem, viņš var kompensēt savu sākotnējo pozīciju un atvērt jaunu pozīciju ar identisku apjomu, kā beigu termiņu nosakot jūlija pirmo nedēļu.
  • Izpilde: ja tirgotājs nekompensē savu nākotnes līguma pozīciju un neveic pārguldījumu, līgums tiek izpildīts tā termiņa beigu dienā. Tajā brīdī līgumslēdzējām pusēm ir juridisks pienākums veikt apmaiņu ar aktīviem (vai naudu) atbilstoši atvērtajai pozīcijai.



Nākotnes līgumu cenas modeļi: reports (jeb kontango) un parasts apvērsts tirgus ("backwardation")

No nākotnes līgumu izveides brīža līdz to izpildei līguma tirgus cena pastāvīgi mainās atbilstoši pirkšanas un pārdošanas spēkiem.

Attiecība starp nākotnes līgumu termiņu un mainīgajām cenām rada atšķirīgus cenas modeļus, ko mēdz saukt par reportu (1) un parasto apvērsto tirgu (3). Šie cenas modeļi ir tieši saistīti ar aktīva prognozēto tūlītējo darījumu cenu (2) līguma termiņa beigu dienā (4), kā tas ir attēlots tālāk.

  • Reports (1): tirgus stāvoklis, kad nākotnes līguma cena ir augstāka par prognozēto nākotnes līguma tūlītējo darījumu cenu.
  • Prognozētā tūlītējo darījumu cena (2): paredzamā aktīva cena līguma izpildes (termiņa beigu) dienā. Jāņem vērā, ka prognozētā tūlītējo darījumu cena ne vienmēr ir nemainīga, proti, tā var mainīties atkarībā no piedāvājuma un pieprasījuma tirgū.
  • Parasts apvērsts tirgus (3): tirgus stāvoklis, kad nākotnes līguma cena ir zemāka par prognozēto nākotnes līguma tūlītējo darījumu cenu.
  • Termiņa beigu diena (4): pēdējā diena, kad tiek veiktas tirdzniecības aktivitātes konkrētā nākotnes līguma ietvaros, pirms tiek uzsākta līguma izpilde.

Reporta apstākļi parasti ir izdevīgāki pārdevējiem (īso pozīciju turētājiem), nevis pircējiem (garajām pozīcijām), bet parasts apvērsts tirgus (Backwardation) parasti ir izdevīgāks pircējiem.

Tuvojoties līguma izpildes datumam, nākotnes līguma cena parasti pakāpeniski pietuvinās tūlītējo darījumu cenai, līdz tās kļūst identiskas. Ja līguma izpildes dienā nākotnes līguma cena nav vienāda ar tūlītējo darījumu cenu, tirgotāji var gūt ātru peļņu, izmantojot arbitrāžu.

Reporta gadījumā nākotnes līgumi tiek tirgoti par cenu, kas pārsniedz prognozēto tūlītējo darījumu cenu, un parasti tas tiek darīts ērtības nolūkā. Piemēram, nākotnes līgumu tirgotājs var vēlēties pārmaksāt par fiziskām precēm, kas tiks piegādātas nākotnē, lai nevajadzētu satraukties par izmaksām, kas saistītas, piemēram, ar preču glabāšanu un apdrošināšanu (populārs piemērs ir zelts). Uzņēmumi mēdz izmantot nākotnes līgumus arī, lai fiksētu nākotnes izmaksas paredzamā līmenī, iegādājoties uzņēmējdarbībā obligāti nepieciešamās preces (piem., maizes ražotājs varētu iegādāties kviešu nākotnes līgumus).

Turpretī parasts apvērsts tirgus attiecas uz gadījumiem, kad nākotnes līgums tiek tirgots par cenu, kas ir zemāka par prognozēto tūlītējo darījumu cenu. Spekulanti iegādājas nākotnes līgumus cerībā gūt peļņu, ja cena atbilstoši prognozēm paaugstināsies. Piemēram, nākotnes līgumu tirgotājs var šodien iegādāties naftas barelu līgumus, par katru no tiem samaksājot 30 $, ja prognozētā barela tūlītējo darījumu cena nākamgad ir 45 $.


Noslēgumā

Standartizētie nākotnes līgumi ir vieni no populārākajiem instrumentiem finanšu nozarē, un to daudzpusīgās funkcionalitātes dēļ šiem līgumiem ir plašas izmantošanas iespējas. Tomēr pirms līdzekļu ieguldīšanas ir svarīgi pilnībā izprast nākotnes līgumu un to tirgu darbības principus.

Lai arī noteiktos apstākļos var būt lietderīgi fiksēt aktīva cenu nākotnē, tas ne vienmēr ir droši – jo īpaši tad, ja līgumu tirdzniecībā tiek izmantota marža. Tāpēc bieži vien tiek izmantotas dažādas risku pārvaldības stratēģijas, lai mazinātu nenovēršamos riskus, kas saistīti ar nākotnes līgumu tirdzniecību. Daži spekulanti izmanto arī tehniskās analīzes indikatorus un fundamentālo analīzi, lai gūtu priekšstatu par cenas kustību nākotnes līgumu tirgū.