Kā darbojas ekonomika?
Satura rādītājs
Ievads
Kas veido ekonomiku?
Ekonomiskās aktivitātes mērīšana
Kredīts, parāds un procentu likmes
Centrālās bankas, inflācija un deflācija
Kas notiek, kad ekonomikas burbulis plīst?
Kā visi šie jēdzieni ir saistīti?
Noslēgumā
Kā darbojas ekonomika?
SākumlapaRaksti
Kā darbojas ekonomika?

Kā darbojas ekonomika?

Iesācējiem
Published Aug 9, 2020Updated Feb 23, 2022
10m

TL;DR

  • Kredīts – nauda, kuru tu saņem un kas tev vēlāk ir jāatmaksā, – stimulē ekonomiku.
  • Jo vairāk kredīta, jo vairāk tēriņu. Lielāki tēriņi nozīmē lielākus ienākumus, bet lielāki ienākumi nozīmē, ka aizdevēji piedāvā vairāk kredītu.
  • Vienlaikus kredīts rada parādu – aizņemtā nauda ir jāatmaksā, tāpēc tēriņiem vēlāk ir jāsamazinās.
  • Valdības paaugstina un pazemina procentu likmes, lai kontrolētu ekonomiku.


Ievads

Ekonomika ir mūsdienu pasaules pamatā. Tai ir liela ietekme uz mūsu ikdienas dzīvi, tāpēc noteikti ir vērts par to gūt vismaz vispārīgu izpratni.

Pastāv atšķirīgas termina "ekonomika" definīcijas, taču, vispārīgi izsakoties, ekonomika ir preču ražošanas, patērēšanas un tirdzniecības joma. Parasti par to tiek diskutēts valstiskā līmenī, žurnālistiem un ziņu reportieriem pieminot ASV ekonomiku, Ķīnas ekonomiku utt. Tomēr ekonomiskās aktivitātes var skatīt arī pasaules mērogā, ņemot vērā katras valsts aktivitātes un notikumus.

Šajā rakstā apskatīsim ekonomiku veidojošos jēdzienus, pamatojoties uz Reja Dalio modeli (detalizēti skaidrots rakstā Kā darbojas ekonomikas mehānismi).


Kas veido ekonomiku?

Apskatīsim šo procesu mazākā mērogā, pirms paraugāmies uz to plašāk. Mēs ik dienu piedalāmies ekonomikā, pērkot (piem., pārtikas preces) un pārdodot (strādājot par atlīdzību). Arī citi cilvēki, to grupas, valdības un uzņēmumi visā pasaulē rīkojas līdzīgi trīs tirgus sektoros.

Primārais sektors nodarbojas ar dabas resursu ieguvi. Koku ciršana, zelta ieguve un lauksaimniecība ir daži piemēri, kas raksturo šo sektoru. Pēc tam šo materiālu izmanto sekundārajā sektorā, kas nodrošina ražošanu. Visbeidzot, terciārajā jeb pakalpojumu sektorā tiek sniegti dažādi pakalpojumi – no reklāmas līdz izplatīšanai. 
Šāds sadalījums trīs sektoros ir vispārpieņemts modelis. Tomēr ir bijuši mēģinājumi to paplašināt, iekļaujot arī ceturto sektoru un piekto sektoru, lai smalkāk iedalītu terciārā sektora pakalpojumus.


Ekonomiskās aktivitātes mērīšana

Lai varētu noteikt ekonomikas stāvokli, tā ir kaut kādā veidā jāmēra. Līdz šim populārākā mērījumu metode ir bijusi IKP jeb iekšzemes kopprodukta aprēķini. Šajā gadījumā tiek aprēķināta valstī attiecīgajā periodā saražoto preču un pakalpojumu kopējā vērtība.

Vispārīgi runājot, IKP pieaugums liecina par ražošanas, ienākumu un izdevumu pieaugumu. Un pretēji – IKP samazinājums norāda uz ražošanas, ienākumu un izdevumu sarukumu. Turklāt var izmantot dažādas variācijas – reālā IKP aprēķinos tiek ņemta vērā inflācija, bet nominālais IKP to neietver.

IKP joprojām ir tikai aptuvens rādītājs, taču tam ir ārkārtīgi liela nozīme nacionālā un starptautiskā līmeņa analīzē. To izmanto visi – no nelieliem finanšu tirgu dalībniekiem līdz Starptautiskajam Valūtas fondam –, lai gūtu priekšstatu par valstu ekonomikas stāvokli.

IKP ir uzticams valsts ekonomikas stāvokļa rādītājs, tomēr – līdzīgi kā tehniskajā analīzē – šo informāciju ieteicams vērtēt kontekstā ar citiem datiem, lai gūtu plašāku izpratni.


Kredīts, parāds un procentu likmes

Aizdevēji un aizņēmēji

Mēs pieskārāmies faktam, ka viss ir saistīts ar pirkšanu un pārdošanu. Jāpiebilst, ka būtiska nozīme ir arī līdzekļu aizdevumiem un aizņēmumiem. Pieņemsim, ka tev ir lieli skaidrās naudas krājumi, kurus tu pašlaik neizmanto. Tu varētu vēlēties likt šo naudu lietā, lai tā ģenerētu vairāk naudas.

Viens no risinājumiem ir aizdot šo naudu kādam, kurš vēlas iegādāties ko jaunu – piemēram, kādu iekārtu savam uzņēmumam. Aizņēmējam pašlaik nav nepieciešamo līdzekļu, taču pēc iekārtas iegādes tas varēs šo summu atmaksāt no saražoto preču pārdošanas rezultātā gūtajiem ieņēmumiem. Tu rīkojies kā aizdevējs, bet otra puse šajā situācijā ir aizņēmējs.
Lai tas būtu ieguldīto pūļu vērts, tu nosaki maksu par savas naudas aizdošanu. Aizdodot 100 000 $, tu varētu teikt, piemēram, šādi: "Tu vari saņemt šo naudu, taču ar nosacījumu, ka katru mēnesi maksāsi man 1 % no aizdevuma summas, līdz atmaksāsi visu aizdevumu." Šo papildu maksu sauc par procentiem.

Šādu vienkāršu procentu gadījumā tas nozīmē, ka otrai pusei ir tev jāmaksā 1000 $ katru mēnesi, līdz tiek atmaksāta visa aizdotā summa. Ja aizdevums tiek atmaksāts 3 mēnešu laikā pēc tā saņemšanas, tu varētu saņemt 103 000 $, kā arī tavu noteikto komisijas maksu.

Piedāvājot savu naudu, tu veido kredītu: vienošanos, ka aizņēmējs atmaksās no tevis saņemtos līdzekļus. Kredītkaršu lietotājiem šis jēdziens ir zināms. Norēķinoties ar kredītkarti, nauda netiek uzreiz noņemta no tava bankas konta. Tai pat nav jāatrodas tavā kontā, ja vien tu pēc tam apmaksā piestādīto rēķinu.
Kredīts rada parādu. Ja tu esi aizdevējs, tad otra persona ir parādā naudu tev, bet, ja esi aizņēmējs, tad tu esi parādā naudu. Parāds izbeidzas brīdī, kad ir atmaksāts aizdevums un procenti.


Bankas un procentu likmes

Bankas ir, iespējams, nozīmīgākais aizdevēju veids mūsdienu pasaulē. Tās darbojas kā starpnieki jeb brokeri starp aizdevējiem un aizņēmējiem. Šīs finanšu institūcijas būtībā uzņemas abas šīs lomas.

Kad tu noguldi savu naudu bankā, tu to dari ar nosacījumu, ka tev šī nauda tiks atgriezta. Tā rīkojas arī daudzi citi. Un, tā kā bankai rezultātā ir daudz skaidrās naudas, tā izsniedz aizdevumus.

Protams, tas nozīmē, ka bankas rīcībā neatrodas visa naudas summa, kuru tā ir parādā. Banka izmanto frakcionālo rezervju sistēmu. Ja visi uzreiz pieprasītu atgriezt savu naudu, to būtu problemātiski izdarīt, taču tas notiek reti. Tomēr, ja tā notiek (proti, visi zaudē ticību bankai), bankas konti tiek masveidā iztukšoti un banka var bankrotēt. Kā uzskatāmus piemērus var minēt līdzekļu izņemšanu no bankām 1929. un 1933. gadā ASV Lielās depresijas laikā.
Par to, ka tu aizdod bankai savu naudu, banka parasti piedāvā atlīdzību procentu likmes veidā. Protams, augstākas procentu likmes būs pievilcīgākas aizdevējiem (jo viņi saņems vairāk naudas). Ar aizņēmējiem ir pretēji – jo zemākas ir procentu likmes, jo mazāk viņiem būs jāatmaksā papildus pamatsummai.


Kāpēc kredīts ir tik svarīgs?

Kredīti būtībā "eļļo" ekonomiku. Tie ļauj privātpersonām, uzņēmumiem un valdībām tērēt naudu, kas viņiem tajā brīdī nav pieejama. Dažiem ekonomistiem tas šķiet problemātiski, taču daudzi uzskata, ka lielāka tērēšana liecina par plaukstošu ekonomiku. 

Jo vairāk naudas tiek tērēts, jo vairāk cilvēku gūst ienākumus. Bankas dod priekšroku izsniegt aizdevumus personām ar lielākiem ienākumiem, kas nozīmē, ka tagad cilvēkiem ir pieejams vairāk naudas un kredītu. Jo vairāk naudas un kredītu, jo vairāk cilvēki var tērēt, kas nozīmē, ka vairāk cilvēku gūst ienākumus, un cikls atkal turpinās.

Lielāki ienākumi → vairāk kredītu → lielāki tēriņi → lielāki ienākumi.


Šis cikls, protams, nevar turpināties bezgalīgi. Aizņemoties 100 000 $ šodien, tu sev atņem 100 000 $ rīt. Tāpēc, lai arī tu vari īslaicīgi palielināt savus tēriņus, galu galā. lai varētu atmaksāt aizņēmumu, tev būs jāsamazina izdevumi.

Rejs Dalio šo mehānismu raksturo kā īstermiņa parāda ciklu, kas attēlots zemāk. Viņa aplēses liecina, ka šis cikls atkārtojas 5-8 gadu periodā.

Sarkanā krāsā ir atzīmēta produktivitāte, kas laika gaitā palielinās. Zaļā līkne attēlo pieejamo kredītu relatīvo daudzumu.


Tātad – ko mēs šeit redzam? Pirmkārt, produktivitātes līmenis pastāvīgi aug. Ja nebūtu kredītu, šī būtu vienīgā izaugsmes iespēja – galu galā, lai gūtu ienākumus, būtu kaut kas jāražo.

Grafika sākuma daļā redzams, ka kredītu rezultātā ienākumi aug straujāk par produktivitāti (izraisot ekonomisko izaugsmi). Galu galā šī izaugsme mitējas un noved pie ekonomiskās aktivitātes pazemināšanās. Sākotnējā kreditēšanas "buma" rezultātā grafika otrajā daļā kredītu pieejamība ir ievērojami mazāka. Līdz ar to ir grūtāk saņemt aizdevumus un veidojas inflācija, un valdībai nākas ieviest korektīvus pasākumus.

Izpētīsim šo mehānismu plašāk nākamajā sadaļā.


Centrālās bankas, inflācija un deflācija

Inflācija

Pieņemsim, ka visiem ir pieejams liels daudzums kredītu (iepriekšējā sadaļā attēlotā grafika pirmā daļa). Visi var pirkt daudz vairāk, nekā tas būtu iespējams bez kredītiem. Taču, kamēr tēriņi aug neticamā ātrumā, ražošanā situācija ir atšķirīga. Faktiski preču un pakalpojumu piedāvājums būtiski nepalielinās, taču palielinās pieprasījums.

Tas rada inflāciju: preču un pakalpojumu cenas paaugstinās augošā pieprasījuma dēļ. Populārs indikators, kuru izmanto šajā situācijā, ir patēriņa cenu indekss (PCI), kas laika gaitā seko līdzi tipisku patēriņa preču un pakalpojumu cenām.


Kā darbojas centrālā banka?

Iepriekš raksturotās bankas parasti ir komercbankas, kuras apkalpo galvenokārt privātpersonas un uzņēmumus. Centrālās bankas ir valsts iestādes, kas ir atbildīgas par valsts monetārās politikas pārvaldību. Šajā kategorijā ietilpst tādas finanšu iestādes kā ASV Federālo rezervju sistēma, Anglijas Banka, Japānas Banka un Ķīnas Tautas Banka. Galvenās to funkcijas ietver apgrozībā esošās naudas papildināšanu (izmantojot kvantitatīvo mīkstināšanu) un procentu likmju kontroli.

Centrālās bankas mēdz paaugstināt procentu likmes, ja inflācija kļūst nekontrolējama. Palielinot procentu likmes, palielinās parāda procenti, tāpēc aizņemties vairs nešķiet tik vilinoši. Tā kā privātpersonām ir arī jāatmaksā parādi, ir sagaidāms, ka tēriņi samazināsies.

Ideālā pasaulē augstākas procentu likmes atkal pazeminātu cenas, jo pieprasījums samazinātos. Taču realitātē tās var izraisīt deflāciju, kas noteiktos apstākļos var būt visai problemātiski.


Deflācija

Kā noprotams pēc nosaukuma, deflācija ir pretstats inflācijai. Definēsim to kā cenu vispārēju samazinājumu laika gaitā, parasti – tēriņu samazināšanās dēļ. Tā kā cilvēki mazāk tērē, var veidoties ekonomikas recesija (skat.: 2008. gada finanšu krīzes skaidrojums).
Viens no iespējamajiem deflācijas risinājumiem ir procentu likmju pazemināšana. Pazeminot kredītu procentu likmes, cilvēki tiek mudināti aizņemties vairāk. Pēc tam, kad ir pieejams vairāk kredītu, valdība sagaida, ka ekonomikas dalībnieki palielinās savus tēriņus. 

Līdzīgi inflācijai, arī deflāciju var izmērīt, izmantojot patēriņa cenu indeksu.



Kas notiek, kad ekonomikas burbulis plīst?

Dalio skaidro, ka augstāk redzamajā grafikā (īstermiņa parāda cikls) ir atveidots īss cikls, kas ietilpst ilgtermiņa parāda ciklā.

Ilgtermiņa parāda cikls


Augstāk raksturotā shēma ar kredītu pieejamības palielinājumu un samazinājumu laika gaitā atkārtojas. Tomēr katra cikla noslēgumā parāda apjoms ir pieaudzis. Galu galā parāds kļūst nekontrolējams un izraisa vērienīgu parādsaistību samazināšanu (jo cilvēki cenšas samazināt savus parādus). Par to liecina straujš līknes kritums grafikā.

Samazinoties parādsaistībām, ienākumi kļūst mazāki un kredīti izsīkst. Nespējot atmaksāt parādus, cilvēki mēģina pārdot savus aktīvus. Tomēr, tā kā šādi rīkojas ļoti daudzi, aktīvu cenas krīt pieaugošā piedāvājuma dēļ.

Šādos apstākļos akciju tirgi piedzīvo sabrukumu un centrālā banka vairs nevar pazemināt procentu likmes, lai atvieglotu slogu, jo likme jau ir 0 %. Pazeminot to vēl vairāk, veidosies negatīva procentu likme – tas ir pretrunīgs risinājums, kurš ne vienmēr darbojas.

Kā šādā situācijā centrālajai bankai būtu jārīkojas? Acīmredzamākais risinājums būtu samazināt tēriņus un atlaist parādus. Tomēr tas radītu citas problēmas: ja samazinās tēriņi, līdz ar tiem krīt arī uzņēmumu peļņa un darbinieku ienākumi. Uzņēmumi ir spiesti atbrīvoties no darbaspēka, tādējādi paaugstinot bezdarba līmeni.

Turklāt mazāki ienākumi un mazāk darbaspēka nozīmē, ka vadība iekasēs mazāk nodokļu. Tajā pat laikā valdības izdevumi palielināsies, jo būs jānodrošina iztika pieaugošajam bezdarbnieku lokam. Tā kā valdības tēriņi pārsniegs ieņēmumus, veidosies budžeta deficīts.
Viens no risinājumiem šajā situācijā ir sākt drukāt naudu (iedarbināt "naudas mašīnu": Brrrrr, kā par to mēdz jokot kriptovalūtu aprindās). Ar šo naudu centrālā banka var izsniegt aizdevumu valdībai, lai tā mēģinātu stimulēt ekonomiku. Taču tas var radīt arī problēmas.
Naudas radīšana no zila gaisa izraisa inflāciju, jo palielinās naudas piedāvājums. Tas ir riskants ceļš un var novest pie hiperinflācijas, kad inflācijas pārāk straujais kāpums iznīcina valūtas vērtību un izraisa ekonomikas katastrofu. Lai aptvertu hiperinflācijas iespējamo ietekmi, pietiek atsaukt atmiņā Veimāras Republiku 20. gs. 20. gados, Zimbabvi 21. gs. pirmās desmitgades nogalē vai Venecuēlu 21. gs. 10. gadu beigās.

Salīdzinot ar īstermiņa cikliem, ilgtermiņa parādu cikli norisinās daudz ilgākā laika periodā – domājams, ka tas notiek ik pēc 50 līdz 75 gadiem.


Kā visi šie jēdzieni ir saistīti?

Šajā rakstā apskatījām vairākas tēmas. Dalio modelis ir saistīts ar kredītu pieejamību – jo vairāk tiek izsniegti kredīti, jo straujāk ekonomika attīstās. Ja kredītu ir mazāk, ekonomiskā aktivitāte samazinās. Mainoties šiem procesiem, veidojas īstermiņa parādu cikli, kas savukārt veido daļu no ilgtermiņa parādu cikliem.

Procentu likmes lielā mērā nosaka ekonomikas dalībnieku uzvedību. Ja procentu likmes ir augstas, šķiet saprātīgi taupīt, jo tēriņi vairs nav prioritāte. Procentu likmēm pazeminoties, tērēšana šķiet racionālāks lēmums.


Noslēgumā

Ekonomikas mašinērija ir tik milzīga, ka var būt sarežģīti aptvert tās dažādās sastāvdaļas. Tomēr, aplūkojot tuvāk, var pamanīt, ka vieni un tie paši modeļi atkārtojas, ekonomikas dalībniekiem iesaistoties savstarpējos darījumos.

Šobrīd tev, cerams, ir labāka izpratne par saistību starp aizdevējiem un aizņēmējiem, kredītu un parādu nozīmīgumu un pasākumiem, ko veic centrālās bankas, mēģinot novērst ekonomikas sabrukumu.


Explore all of of our content